Čńņīšč÷åńźčå ėč÷ķīńņč

Ąķņč÷ķą’ ėčņåšąņóšą


                                                   Latvijas Universitāte

                                                   Bibliotēku zinātnes un
                                                   informācijas fakultāte

                                                   Antīkā literatūra

                                                   Konspekti

                              Antīkā literatūra



                                                   nepilna laika
                                                   1.kurss



                               Rīga/1999.gads


                     Sengrieķu literatūras periodizācija
                     (9.-18. gs.p.m.ē. (m.ē. 3.; 4.gs.)

|1. Arhaiskais  |Eposs     |Homērs         |“Iliāda”, “Odiseja”           |
|periods        |(Varoņepos|               |                              |
|(9.-7.gs.p.m.ē.|s)        |               |                              |
|)              |          |               |                              |
|               |Didaktiska|Hēsiods        |“Darbi un dienas”, “Teogonija”|
|               |is eposs  |               |                              |
|               |Fabula    |Ezops          |                              |
|2. Klasiskais  |Lirika    |Kallins  |}7.gs.p.m.|                         |
|periods        |(elēģija  |Tirtajs  |ē.        |                         |
|(7.-4.gs.p.m.ē.|un jambi) |Mimnerms |          |                         |
|)              |          |Arhilohs |          |                         |
|               |          |Solons   |}6.gs.p.m.|                         |
|               |          |Teognīds |ē.        |                         |
|               |Melika    |Alkajs         |“Man apmulst prāts”,          |
|               |          |Sapfo          |“Ziloņkaurokturis”            |
|               |          |Anakrionts     |“Jau mēness ir zudis skatam”  |
|               |          |               |“Steidzies puisēn...”         |
|               |Koru      |Pindars        |Pītiskā Epinīkija Etnas       |
|               |lirika    |               |Hieronam                      |
|               |Traģēdija |Eshils         |“Sasaistītais”, “Prometejs”,  |
|               |          |(545.-456.g.p.m|“Oresteja”, “Agamemnons”      |
|               |          |.ē.)           |Horeforas - ziedotājs         |
|               |          |               |Eimenīdas - lebvēlīgās.       |
|               |          |Sofokls        |“Antigone”, “Valdnieks Edips” |
|               |          |(496.-406.g.p.m|                              |
|               |          |.ē.)           |                              |
|               |          |Eiripīds       |“Mēdijas”, “Hipolits”,        |
|               |          |(484.-406.g.p.m|“Trojietes”, “Helena”,        |
|               |          |.ē.)           |“Orests”, “Elektra”,          |
|               |          |               |“Ifigēnija Aulīdā”,           |
|               |          |               |“Bakhantes”                   |
|               |Komēdija  |Aristofāns     |“Jātnieki”, “Mākoņi”,         |
|               |1)        |(450.-384.g.p.m|“”Lapsenes”, “Miers”, “Putni”,|
|               |Vecatiskā |.ē.)           |“Vardes”, “Bagātība”,         |
|               |          |               |“Aīstrate”, “Sievietes tautas |
|               |          |               |sapulcē”, “Sievietes          |
|               |          |               |Tesmoforiju svētkos”          |
|Atiskais posms |Vēsturiskā|Herodots       |                              |
|(5. - 4.       |proza     |(484.-424.g.p.m|                              |
|gs.p.m.ē.)     |          |.ē.)           |                              |
|               |          |Tukidids       |“Vēsture” 8 grāmatas          |
|               |          |(460.-400.g.p.m|                              |
|               |          |.ē.)           |                              |
|               |          |Ksenofonts     |“Grieķijas vēsture”           |
|               |          |(430.-355.g.p.m|                              |
|               |          |.ē.)           |                              |
|               |Retoriskā |Lizijs         |“Runa pret Eratostenu”        |
|               |proza     |(459.-380.g.p.m|                              |
|               |          |.ē.)           |                              |
|               |          |Demostens      |“Trešā runā  pret Filipu”     |
|               |          |(384.-322.g.p.m|                              |
|               |          |.ē.)           |                              |
|               |Folozofisk|Platons        |“Valsts”                      |
|               |ā         |(427.-347.g.p.m|                              |
|               |proza     |.ē.)           |                              |
|               |          |Aristotelis    |“Poētika”                     |
|               |          |(384.-322.g.p.m|                              |
|               |          |.ē.)           |                              |
|3. Helēnisma   |          |Menandrs       |“Īgņa”, “Šķīrējtiesa”         |
|laika          |          |(342.-392.g.p.m|                              |
|literatūra     |          |.ē.)           |                              |
|(3.-1.gs.p.m.ē.|          |               |                              |
|)              |          |               |                              |
|               |          |Teokrīts       |“Idilles”, Sirakūzietes”      |
|               |          |(310.-250.g.p.m|                              |
|               |          |.ē.)           |                              |
|               |          |Kallimahs      |“Tabulas”, “Cēloņi”           |
|               |          |(310.-240.g.p.m|                              |
|               |          |.ē.)           |                              |
|               |          |Rodas          |“Argonautika”                 |
|               |          |Apollonijs     |                              |
|               |          |(295.-215.g.p.m|                              |
|               |          |.ē.)           |                              |
|4. Romas       |          |Plūtahs        |“Morāles traktāti”, “Paralēlie|
|laikmeta       |          |(46.-120.g.m.ē.|dzīves apraksti”              |
|literatūra     |          |)              |                              |
|(1.gs.p.m.ē.-  |          |               |                              |
|m.ē.4.gs.)     |          |               |                              |
|               |          |Lukiāns        |“Mušas slavinājums”, “Bez     |
|               |          |(125.-180.g.m.ē|mantojuma atstātais”, “Dievu  |
|               |          |.)             |sarunas”, “Jūras sarunas”     |
|               |          |Longs          |“Dafnīds un Hloja”            |
|               |          |(apm.2. vai    |                              |
|               |          |3.gs.m.ē.)     |                              |

                                   Homērs

      Nav īpaši vēsturisku ziņu. Viņš ir  bijis  akls,  dievišķas  iedvesmas
apgarots  dziesminieks.  Apmēram  septiņas  pilsētas  pretendē   uz   Homēra
dzimteni. It kā viņš esot uzturējies Hijā.  Vēlāk  tur  dzīvojoši  homerīdi.
Viņi izplatīja Homēra dzeju. Grieķu  daiļliteratūras  vissenākie  pieminekļi
ir eposi “Iliāda” un  “Odiseja”,  par  kuru  autoru  tiek  uzskatīts  aklais
dzejnieks Homērs. Tā domāja arī antīkajā pasaulē, lai gan jau  tad  konkrētu
biogrāfisku ziņu par Homēru nebija. Viņa eposi, mainoties laikmetu  literāri
estētiskajām   prasībām,   vienmēr   palika   izcila   dzejas   meistardarba
neatdarināms paraugs.
      Par poēmu rašanos laiku ir domstarpības, bet apmēram 8.gs.p.m.ē. Tēmas
ir  par  Trojas  karu,  kas  norisinājās  apmēram  13.,  12.gs.p.m.ē.  eposu
vēstījums ir par pagātni. Homērs tajos iepin  sava  laika  notikumus.  Poēmā
atrodams Mikēnu kultūrai piederoši motīvi. Mikēnu kultūras ziedu laiku  16.,
12.gs.p.m.ē.
      Eposos attēlotie notikumi saistīti ar grieķu  (ahaju)  karagājienu  uz
Troju (jeb Iliju), pilsētu Mazāzijā. “Iliāda” stāsta par Trojas  aplenkšanas
pēdējā, desmit? gada notikumiem; sižeta pamatā - stāsts par varoņa  Ahilleja
dusmām. Grieķu karavadoņa Aģamenona aizvainots,  viņs  atsacījies  cīnīties,
un  grieķi  nespēj  gūt  uzvaru  pār  trojiešiem,  kamēr  kaujās  nepiedalās
Ahillejs. Tomēr, uzzinot, ka nogalināts vina  vistuvākais  draugs  Patrokls,
saniknotais Ahillejs dodas kaujā un uzveic trojiešu vadoni Hektoru.
       “Odiseja” ir nedaudz jaunāka poēma par “Iliādu”.  Tā  veltīta  grieķu
varoņa Odiseja piedzīvojumiem pēc Trojas kara, kad,  jūras  dieva  Paseidona
vajāts, viņš  klejo  desmit  gadus,  līdz  atgriežas  pie  uzticīgās  sievas
Penelopes.
      Varoņpoēmu  saturu  veidojis  ne  tikai  bagāts  grieķu  folkloras  un
mitoloģijas materiāls un  paša  autora  mākslinieciskā  fantāzija,  bet  arī
vēsturiski  fakti.  Troja   patiesi   eksistējusi.   Arheoloģisko   izrakumu
rezultātā (tos uzsāka XIX gs.  vācu  tirgotājs  H.  Šlimanis)  tika  atklāti
vairāki šis pilsētas  kultūrslāņi.  Viens  no  tiem  slānis  atbilst  eposos
attēlotajam Senajos ēģiptiešu un hetu  XIV-XIII  gs.  p.  m.  ē.  dokumentos
minēti   arī   vairākkārtējie   ahaju   iebrukumi    Mazāzijas    piekrastē,
ievērojamākais no kuriem, iespējams, bijis  tā  saucamais  Trojas  karš.  Tā
notikumi tiek attiecināti uz XIII gs. p.  m.  ē.,  kad  Grieķijā  un  Egejas
jūras salās vēl valda senā  un  bagātīgā  Egejas  kultūra  (saukta  arī  par
Krētas-Mikēnu kultūru - XVII-Xll  gs.  p.  m.  ē.).  “Iliādā”  un  “Odisejā”
atspoguļojas ne vien šis laikmets, bet arī daudzas iezīmes, kas raksturo IX-
III gs. p. m. ē., tādēļ ar šiem gadsimtiem pieņemts  saistīt  eposu  galīgās
izveides laiku.
        Grūti  tomēr  atdalīt  patieso.  Mezglos  sapīto  autora  idealizēto
vēstures notikumu kodolu no mītiem,  kurus  savukārt  papildina  fantastiski
motīvi. Poēmām raksturīgi, ka līdzās grieķu un  trojiešu  varoņiem  darbojās
arī dievi, ne vien lemjot un virzot notikumu gaitu, bet  reizēm  arī  aktīvi
cīnoties kaujas laukā vienā vai otrā no karojošajām pusēm.
       “Iliādas” un “Odisejas” māksliniecisko savdabīgumu veido  varoņpoēmām
tipisku izteiksmes līdzekļu kopums. “Tas ir  episkajam  stilam  raksturīgais
nesteidzīgs, plaši  plūstošs  vēstījums,  tradicionāli  vienādas  vārdkopas,
rindas,  stāstījuma  epizodēs.  šādas  tā  saucamās   formulas,   pastāvīgie
epiteti, plaši salīdzinājumi, krāšņi savā uzskatāmībā,  heksametra  pantmērs
- būtiskākās šī stila iezīmes.”
      Eposā nenoliedzami vienotā iecere un tās realizācijas mākslinieciskums
nodrošināja Homēram spožu slavu jau  antīkajā  pasaulē  un  vairāk  nekā  20
gadsimtus pēc tam. Tomēr jau senatnē radās jautājums par abu  poēmu  autoru:
Homēram piedēvēja vēl virkni citu episku darbu,  vēlāk  uzskatīja,  ka  viņš
sacerējis  tikai  “Iliādu”  un  “Odiseju”,  bet  daži  hellēnisma   laikmeta
pētnieki “Odiseju” atzina  par  kāda  cita  dzejnieka  darbu.  Tā  saucamais
“Homēra jautājums” par plašu diskusiju objektu kļuva XVIII gs.  beigās,  kad
vācu filologs F. Volfs izvirzīja domu: “Iliāda” un “Odiseja” esot  atsevišķu
dziesminieku dāžādā laikā  sacerēti  varoņstāsti,  kuri  vēlāk  apkopoti  un
rediģēti. Tā šai  jautājumā  pakāpeniski  iezīmējušies  divi  pamatvirzieni:
unitāriju teorija (poēmas esot  vienotas,  un  tām  esot  viens  autors)  un
analītiķu teorija (eposi  sastāvot  no  pastāvīgām  daļām,  kuras  sacerētas
dažādos laika posmos). Vairums mūsdienu zinātnieku aizstāv iespēju  savienot
abu  uzskatu  racionālākos  pierādījumus:  sengrieķu  eposu   veido   dažādu
vēsturisko  laikposmu  notikumi  un  mīti,  kurus   vienotā   mākslinieciskā
veselumā sakausējis viens autors (leģendārais Homērs).
      Homēra poēmas nozīmīgi ietekmējušas vēlāko gadsimtu grieķu un  romiešu
literātūru  un  mākslu,  bet  ar  Vergilija   “Eneidas”   starpniecību   arī
Rietumeiropas eposa attīstību.
      Homēra “lliāda” un “Odiseja” ir un paliek savdabīgs sengrieķu kultūras
simbols.

                          Hēsiods (8.-7.gs.p.m.ē.)

      Hēsiods ir spilgti izteikta personība grieķu literatūrā.
      Hēsioda dzīves laiku var noteikt tikai aptuveni 8.gs. beigas vai 7.gs.
sākums p.m.ē. Viņš tātad ir Homēra eposa jaunākais laikabiedrs.  Tajā  laikā
ģints kopienai sabrūkot un šķiru sabiedrībai veidojoties,  Grieķijā  strauji
attīstījās privātīpašums,  saasinājās  šķiru  cīņa.  Naturālās  saimniecības
vietā stājās naudas  saimniecība.  Tas  stipri  ietekmēja  sīkos  un  vidēji
turīgos  zemniekus,  kas  nonāca  pilnīgā  atkarībā   no   lielajiem   zemes
īpašniekiem. Hēsiods, būdams sīkais zemes īpašnieks,  labi  zināja  zemnieku
dzīves un darba apstākļus un runā par  tiem  didaktiskajā  poēmā  “Darbi  un
dienas”.
      “Darbi un dienas” ( šī didaktiskā poēma atšķiras no  varoņu  eposa  ar
to, ka  tajā  ir  mazāk  mitoloģiska  materiāla,  toties  ar  daudz  lielāku
tiešamību ienāk reālās dzīves attiecību  attēlojumu.  Pēc  apjoma  darbs  ir
neliels, bet satura ziņā  nozīmīgs.  Hesiods  savā  poēmā  nerunā  par  tālo
pagātni,  bet  vairāk  pievēršas  tagadnei  par  sava   laika   sasāpējušiem
jautājumiem. Tiesas prāvas  uzsākšanas  iemesls  bija  poēmas  sarakstīšana.
Tiesas darbus uzsāka Hesioda brālis Perss,  un  piekukuļojot  tiesu,  panākt
netaisnīgu lēmumu un atņem Hēsiodam mantojuma daļu.
      Hēsiods izvirza  uzdevumu  (  runāt  patiesību.  Poēmas  pirmajā  daļā
Hēsiods runā par sociālo netaisnību,  par  valdniekiem  liekēžiem,  tiesnešu
korumpētību, varmācību, patvaļu.
      Viņš arī meklē līdzekļus kā to novērst, dod padomu savam brālim Persam
neiesaistīties ķildās un izvairīties no  skaļām  sapulcēm,  bet  pievērsties
darbam. Tāpat  viņš  ar  ironiju  runā  par  pērkamajiem  ierēdņiem,  valsts
vīriem.
      Hēsiods liek saprast, ka taisnība stāv augstāk par varu,  bet  cilvēks
bieži vien to saprot tikai tad,  kad  nonācis  jau  nelaimē.  Un  netaisniem
spriedumiem  kā  ēna  līdzi  nāk  Zvērests,  un  Tiesa  vienmēr  tiecas   uz
mantkārīgiem ļaudīm, tā atnes tiem nelaimi,  bet  kas  taisnīgi  tiesā,  tam
pilsēta plaukst un zeļ, un tauta  laimīgi  dzīvo.  Tur  valda  pārticība  un
saticība.
      Hēsiods aicina valdniekus apsvērt vērīgi sirdī,  kā  spriest  taisnīgu
tiesu, jo tautai ir jāmaksā par valdnieku vainu. Ļaunumu  ir  pilna  pasaule
un ceļš uz to ir līdzens un viegli ejams.
      Runājot par darbu Hēsiods aicina jau laikus domāt  par  ražu,  lopiem,
neko neatstāt nepadarītu, neko neatlikt uz pēdējo brīdi.  Aicina  neaizmirst
mūžīgos dievus, kad cilvēks ir kļuvis bagāts, un ziedot tiem labāko  no  tā,
kas tam pieder, tad arī  dievs  nenovērsīs  savu  laipno  vaigu.  Tāpat  arī
pievēršas cilvēku savstarpējām attiecībām. Viņš pamāca, kad zemniekiem  sākt
darbus, šai dienu uzskaitījumā labi saskatāmi grieķu tautas ticējumi.  Lasot
poēmu reizēm šķiet, ka autors dzīvi saskata drūmās krāsas,  bet  tomēr  viņš
tic taisnības uzvarai. “Darbos un dienās” var atrast daudzus sakāmvārdus  un
parunas, kas ir populāras un tiek lietotas vēl  šodien.  Daudzas  rindas  ir
veltītas  dabas  tēlojumiem,  bet  tās  vairs  nav   tik   bagātīgi   krāšņi
aprakstītas kā Homēram, kaut gan arī  Hesiods  savos  darbos  ir  izmantojis
epitetus, salīdzinājumus un atkārtojumus.
      “Teogonija” parāda izmaiņas šķiru sabiedrības iekārtā (piemēram pāreja
no matriarhāta uz patriarhātu)  mitoloģiski  atspoguļojas  teikās  par  veco
dievu  cīņu  ar  jaunajiem.  Pamatā  pasaules  izcelšanās  hronoloģija,  pēc
Hēsioda domām, vispirms bija Haoss  -  “tumšs  tukšums”,  Zeme  un  Erots  (
“mīlestība”. No Haosa un  Zemes  dažādās  paaudzēs  radās  pārējās  pasaules
daļas (  Erebs  “Tumsība”,  gaišais  Ēters,  Debsis,  Jūra,  Saule,  Mēness.
Hēsiods apraksta ne tikai reālus pielūgšanas objektus,  kas  grieķu  kultūrā
bija dievi, bet arī to spēku personifikācija, kurus viņš domāja kā  cilvēkus
rīcības  ietekmētājus  -  Darbs,   Aizmirstība,   Bads,   Skumjas,   Kaujas,
Slepkavības, Ķildas, Meli utt.
                           Ezops (apm. 6gs.p.m.ē)
      Drošu  vēsturisku  ziņu  nav,  bet  5.gs.p.m.ē.  vēsturnieks   Hērdots
apgalvoja, ka Ezops dzīvojis 6.gs.p.m.ē.), bijis vergs Samas salā un  Delfos
ticis nogalināts.
      Ezopa fabulu motīvs ietverts morālēs, tajās uzsvērts, ka pasaulē valda
ļaunums, ka liktenis ir mainīgs, bet nākotne nedroša un nenoteikta,  ka  nav
jācenšas mainīt  likteņa  piešķirto  stāvokli,  jo  izmaiņas  var  nest  vēl
lielāku nelaimi.
      Fabulu personāži - dzīvnieki, augi, cilvēki,  dievi  -  bet  tie  sevī
nevienmēr ietver  tās  īpašības,  kādas  ir  pierast  personificēt  ar  tiem
(skudra - strādīga, lapsa viltīga), bet arī pilnīgi pretēju īpašību  paudēji
(skudra - melīga un zaglīga)
      Fabulu stils ir vienkāršs, skaidrs un lakonisks.

                 Kvints Horācijs Flaks (65.g. - 8.g. p.m.ē.)

      Ziņas par viņa dzīvi atrodamas  viņa  darbos.  Dzimis  Dienviditālijā,
Venosā. Tēvs brīvlaistais ( tas bija kauna traips, kas nepameta Horāciju  un
radīja zināmu nepilnvērtības  sajūtu,  lai  gan  apzinājās  savu  nozīmīgumu
Romas literatūrā. Studēja  Romā  grieķu  un  romiešu  literatūru,  retoriku,
filozofiju. Vēlāk  zināšanas  papildina  Atēnās.  Studē  stoiķu  un  Epikūra
filozofiju. Iestājas republikāņu armijā 41.gadā piedalās kaujā  pie  Filipām
pret Augustu un Antoniju. Kad cieta neveiksmi glābjas bēgot. Pēc  amnestijas
atgriežas Romā, bet viņa īpašumu konfiscē  par  labu  oktaviāna  veterāniem.
Palicis bez līdzekļiem, Horācijs uzņemas rakstveža pienākumus un  nodarbojas
ar dzejošanu. Ar to iemanto Virgīlija draudzību, kurš  ieved  viņu  Mecenāta
pulciņā. drīz pēc Mecenāta  nāves  arī  Horācijs  mirst  un  tiek  apglabāts
blakus. Mecenāts bija tas, kas iepazīstināja  Horāciju  ar  Augustu  un  tas
viņam piedāvāja goda amatu, bet Horācijs atteicās, gribēdams  sevi  pasargāt
no intrigām.
      Slavu Horācijam atnesa “Satīras”, “Epodi”.
      Pakāpeniski samierinājās ar jauno valsts iekārtu,  kļuva  par  Augusta
slavinātāju.
      Horācija darbi tiek  publicēti  šādā  secībā:  Odas,  Epodi,  Gadsimta
himna,  Satīras  un  Vēstules.  Te  nav  ievērota  darbu  tapšanas   secība.
“Satīras” un “Epodus” rakstījis savas literārās darbības sākumā.
      “Satīras” ( izdotas 1.gs. četrdesmitajos gados p.m.ē. divās grāmatās.
      1.grāmta ( 10 satīras
      2.grāmata ( 8 satīras.
      Sarakstītas filozofiskajā dialoga formā daktilu  heksametrā.  Horācijs
tās sauca par “Sarunām”. To valoda ir viegla, tuva Prozai.
      “Satīrās” Horācijs pievēršas privātai dzīvei, skar morāli filozofiskas
problēmas, sadzīves  parādības,  risina  literatūras  jautājumus.  Izzobojot
netikumus. “Satīras” ( mistrojums formas  un  satura  ziņā  dažādi  dzejoļi.
“Satīru”  dibinātājs  -  Lūcilijs  2.gs.p.m.ē.  Horācijs  pārmet   Lūcilijam
neizkoptu stilu. Horācija “credo” ir apvienot Romas  seno  dzejnieku  idejas
ar “jauno” dzejnieku  sasniegumiem  formas  izveidē.  “Satīrās”  pauž  savus
filozofiskos uzskatus sintizējot  epikūriešu  un  satīriķu  mācības,  iesaka
baudīt dzīvi, bet būt pieticīgam, savaldīt kaislības, ievērot mēru.
      Horācija morāle nav sausa,  dragmatiska.  Viņš  pamāca  ar  labsirdīgu
humoru - pasaka patiesību  smejoties.  Izsmej  skopuļus,  mantraušus,  dzīru
cienītājus, kaislības vergus. Visur  šādi  konkrēti  piemēri,  salīdzinājumi
(piemēram, lauku miers - pilsētas burzma, lauku pele - pilsētas pele).
      Savos darbos daudz runā pats par sevi, savu gādīgo tēvu, par Mecenātu.
Vieglā  stāstījumā  pievēršas  nopietniem  tematiem,   izmantojot   fabulas,
atziņas. “Satīrās” spilgti, tieši attēlo Romas dzīvi.
      “Epodi” - piedzīvojums, jambu pantmērā saturēti dzejoļi, kas sastāv no
divrindu strafām, kurās otrā vārsma ir īsāka par pirmo.
      No Arhilaha Horācijs pārņēmis griezīgus  jambus  -  pantmērus  un  aso
toni. Bet “Epodu” saturs ir oriģināls, nav aizgūts no grieķiem.
      “Epodos” izsmej cilvēku trūkumus, pievēršas dažādām dzīves  parādībām.
2.epods - īpaši populārs, jo tajā runa  ir  par  vienkārša  zemnieka  dzīvi,
pēdējā strafā noskaidrojās,  ka  lauku  idilles  slavinājums  ir  liekulīgs.
“Epodās”  parādās  Horācija  politiskie  uzskati,  kas  pakāpeniski  mainās.
“Epodas” jau parādās Oktaviāna - Augusta cildināšana, kas nav “Satīrās”.
      “Odas”  -  četrās  grāmatās,  trīs  iznāk  43.g.p.m.ē.   bet   ceturtā
33.g.p.m.ē.
      Pieskaras filozofiski ētiskiem  jautājumiem.  Tāpat  iet  savu  “zelta
vidusceļu” - Horācija gudrību.  Tiek  cildināts  Augusts  un  Romas  valsts.
“Odās”  atspoguļojas  ar  Horācija  personisku  pārdzīvojumi.   Raksta   par
mīlestību, bieži mainot  mīlas  objektu.  Bet  viņa  mīlas  dzeja  nav  jūtu
īstenuma un  kvēles.  Tajā  vairāk  ir  pārdomas,  kas  nesaviļņo  lasītāju.
Horācijs augsti vērtē  draudzību.  Viņš  ieviesis  romas  literatūrā  grieķu
pantmērus un veidojis tos  smalkākus.  Ietekmējies  no  Alkaja,  Anakreanta,
Sapfas. “Odas” ir slavenākais Horācija darbs tieši ar sava satura  bagātību,
izteiksmes tēlainību.
      17.gs.p.m.ē. sacer patriotisko “Gadsimta himnu”, un pēdējais darbs  ir
“Vēstuļu”   grāmatas.   Tās   adresētas   atsevišķām   personām.   Padziļina
iepriekšējos darbos  paustos  uzskatus.  Slavena  ir  otrās  grāmatas  trešā
vēstule ( “Dzejas māksla” ( runā par dzejas teoriju, drāmu. “Vēstulē  -  476
vārsmas.   Skarti    kompozīcijas,    formas    jautājumi.    Prasība    pēc
viengabalainības,   stila   atbilstību   saturam.   Atturēšanās   no   lieka
naturālisma. Vēršas pret dievu iejaukšanos lugas  beigās,  pret  slepkavībām
uz skatuves. Dzejas pamatā ir talanta  un  mākslas  tehnikas  salīdzinājums.
“Dzejas māksla” ir literārās teorijas žanra pilnīgākais un labākais  paraugs
Romas literatūrā.

                  Publijs Ovīdijs (43.g.p.m.ē. - m.ē.18.g.)

      Ovīdija literārā darbība saistīta ar Augusta valdīšanas 2.posmu.
      Ovīdija  biogrāfija  ir  viņa  “Skumju  elēģija”   ceturtās   grāmatas
10.elēģijā.
      Dzimis Sulmonā. Cēlies no jātnieku  dzimtas,  ģimenē  jaunākais  dēls.
Mācījies  retoriku  skolā  Romā.  Ovīdijam   padevušas   svazorijas,   kurās
nepieciešama bagāta iztēle un emocionalitāte. Pēc skolas beigšanas dodas  uz
Grieķiju un apmeklē Atēnas,  kur  padziļina  savas  zināšanas.  Atgriežoties
Romā strādā par policijas  zemākās  pakāpes  ierēdni.  Bet  šis  darbs  viņu
neinteresē  un  viņš  nododas  literatūrai.  Izveidojas   par   sava   laika
populārāko dzejnieku Romā. Romu uzskata par savu dzimteni un ir laimīgs,  ka
var  dzīvot  Romā.  Piecdesmit  gadu  vecumā,  m.ē.  8.gadā,  Ovīdijs   tiek
izraidīts trimdā uz Tomi pilsētu  Melnās  jūras  piekrastē.  Ar  šo  pilsētu
sasitās II.posms Ovīdija dzīvē, no m.ē. 8.-18.gadam.  Augustu  neapmierināja
Ovīdija literārā darbība. Dzejoļu krājums  “Mīlas  māksla”  atklāja  Augusta
Romas sabiedrības apšaubāmo tikumību. Savā daiļrades I  posmā  Ovīdijs  pret
Augusta ētiskajām reformām izturas nenopietni un to  Augusts  uzskatīja  par
protestu, neuzticību. Ovīdijs mirst trimdā, m.ē.  18.gadā.  Apbedīts  netiek
Romā, bet turpat trimdā.
      Literāro darbību var iedalīt 3 posmos:
      1) mīlas dzejas ( “Mīlas dzeja”, “Mīlas  elēģija”,  “Varones”,  “Mīlas
māksla”, “Zāles pret mīlestību”;
      2) reliģiski mitoloģiska satura poēmas ( “Fāsti”, “Metamarfozas”;
      3) trimdas laika dzeja (8.g.m.ē.  -18.g.m.ē.)  (  “Skumjas  elēģijas”,
“Vēstules no Panta”
      “Mīlas ēlēģijas” ( piecas grāmatas. Sagādāja Ovīdijam  mīlas  dziedoņa
slavu. Otrajā izdevumā iznāca trīs  grāmatās.  Mīlas  ēlēģijas  ir  veltītas
vienai varonei ( Korinnai.  Taču  atšķirībā  no  Katulla  korinnas,  Ovīdija
Korinna ir vairāk nosacīts  tēls.  Ovīdijs  sniedz  precīzu  Korinnas  ārējo
portretu, bet neatklāj savas  jūtas.  Tai  nav  savas  sejas,  dvēseles,  tā
iemieso skaistu sievieti vispārīgā nozīmē. Ovīdijs mīlas žanrā ir  ne  tikai
turpinātājs, bet arī novators.
      Ovīdija mīlētājam mīlestība nav dziļš un vienreizējs piedzīvojums, bet
gan viegla,  aizraujosa  rotaļa.  Tas  spēj  mīlēt  gan  kundzi,  gan  viņas
verdzeni.
      “Varones” ( piecpadsmit vēstules,  kuras  saviem  prombūtnē  esošajiem
vīriem un mīļotajiem raksta grieķu mītu varones.
      Visas vēstules ir par  vienu  tematu:  šķiršanās,  ilgas,  vientulība,
greizsirdības mokas, skumjas atmiņas par nelaimīgas mīlas sākumu, domas  par
nāvi, lūgums atgriezties.
      Kautrīgā Penelope un kaislīgā Fedra, sentimentālā Enona  un  atriebīgā
Medeja, pamestā Didona un ar varu  šķirtā  Brizeida  katra  savādi  pārdzīvo
savas jūtas.
      Ovīdijs smeļ no dažādiem avotiem,  viņš  izmanto  Homēru,  traģēdijas,
helenistisko  poēziju,  tēlojošās  mākslas  darbus.  Arī  pilnīgi  pastāvīgi
pārstrādā sižetus. Viņa varones gandrīz vienmēr ir  bailīgas  un  nevarīgas,
kā  piemēram  Ovīdija  Didonai  nav  to  iezīmju,  kuras  viņai  bija  devis
Virgīlijs.
      Apmēram ap to pašu laiku, kad Ovīdijs raksta “Varones”, top  arī  viņa
traģēdija “Medeja”, kura līdz mūsdienām nav saglabājusies.
      “Mīlas māksla” ( savdabīga parodija.
      I.daļa - par mīlas objektu atrašanu
      II.daļa - par iekarošanu
      III.daļa - par mīlestības saglabāšanu.
      Pamācības  vispirms  sniegtas  vīriešiem,  pēc  tam  sievietēm.  Daudz
izmantoti salīdzinājumi.
      “Zāles  pret  mīlestību”  -  padomi  kā  izārstēties   no   nelaimīgas
mīlestības.  Dod  atziņu,  ka  mīlestība  ir  kā  slimība  un  zāles  katram
vajadzīgas citādākas.
      Šī I.perioda dzeja  ir  viegla,  bez  īpaša  satura  dziļuma.  Ovīdijs
vispilnīgāk  atspoguļo  mīlestību,  Iedziļinās   sievietes   jūtu   pasaulē,
pārdzīvojumos. Necenšas neko idealizēt.
      II.posmā pievēršas reliģiski mitoloģiskām poēmām.
      “Fasti” - neskaidro Romas seno  paražu  un  svētku  izcelsmi.  Atbilst
augusta centieniem.
      Izmanto teikas par romiešu svētkiem un ataino to atmosfēru. Šīs teikas
kopā saista romiešu kalendārs, katra grāmata veltīta kādam mēnesim un  sākas
ar mēneša nosaukuma izskaidrojumu. “Fastās”  aplūkoti  vissenākie  dievi  un
laiku. Augusts un Jūlijs Cēzars tiek pielīdzināti  dieviem.  “Fasti”  saista
ar patriotismu, mīlestība uz tautu caurauž visu Romas senatni,  un  līdz  ar
to dara interesantu paražu un tradīciju aprakstu.
      “Metamorfozas” - poēma par dievu un  cilvēku  pārvēršanos  dzīvniekos,
augos,  akmeņos,  zvaigznēs.  Grib  parādīt  dzīves  daudzveidību,   cilvēka
sarežģīto,   pretrunīgo   raksturu.   “Metamorfozas”   atspoguļo    pasaules
vienotību, ka viss pasaulē ir saistīts ar cilvēku. “Metamorfozas” ir  visuma
vēsture, sākot no Noasa beidzot līdz vēsturiskajam laikmetam.  Izmanto  visu
grieķu mitoloģiju (250 mīti). Poēma sastāv  no  15.grāmatām,  darbība  tajās
notiek dažādās vietās un poēma tiek sadalīta ciklos: Argosas un  Tēbu  mīti,
argonauti, Hērakls, Enejs un viņa pēcnācēji.
      Pasaules pārvēršanās no haosa  līdz  harmoniskam  kosmosam.  Mīts  par
četriem cilvēces  attīstību  posmiemiem:  zelta,  sudraba,  vara  un  dzelzs
laikmetiem. Dafnes pārvēršana lauru kokā (I gr.); mīts par  Faetonu,  Saules
dēlu, kas izlūdzies no tēva viņa ratus un tikko  kā  nav  sadedzinājis  zemi
(II gr.); par Narcisu, kas noraidījis nimfas Eho mīlu, bet  iemīlējies  pats
savā attēlā (III gr.); novele par Pirama un Tizbes nelaimīgo mīlu (IV  gr.);
teika par Niobi,  kas  lepojusies  ar  saviem  bērniem  un  viņus  zaudējusi
augstprātīgās lielīšanās dēļ (VI gr.); par Kefala un Prokridas  greizsirdīgo
mīlestību (VII gr.); nelaimīgais Daidala un Ikara lidojums (VIII gr.)  teika
par Orfeju un Eridiki, mīlas mīti, kurus stāsta Orfejs  (X  gr.);  Keika  un
Halkionas uzticīgā mīla (XI gr.).
      “Skumju elēģijas” - piecas grāmatas.
      I.grāmata tapusi ceļā uz trimdu. Apraksta vētru Adrijas jūrā, kas kuģi
atdzen pie Itālijas krastiem.
      5.elēģijā Ovīdijs  sevi  salīdzina  ar  Odiseju.  Un  uzvar,  ka  viņa
liktenis ir vēl bēdīgāks, jo nav atpakaļceļa uz Romu.
      3.elēģijā apraksta pēdējo nakti Romā, un neslēpj savu dziļo izmisumu.
      II.grāmatā ir kā vēstule Augustam. Ovīdijs aizmirst  savu  lepnumu  un
lūdz Augustu ļaut tam atgriezties. Drūmi un pelēki Ovīdijs apraksta  trimdas
ainavu un tāds ir arī viņa dvēseliskais stāvoklis.
      III.grāmatā Ovīdijs apraksta vietējo iedzīvotāju drūmo raksturu.
      IV.grāmatā stāsta par to,  kā  viņam  nācies  aizstāvēties  ar  ieroci
rokās.

                       Pindars (apm.522-441.g.p.m.ē.)

      Grieķu  klasiķis.  Dzimis   Oratorijā,   izglītojies   Atenās,   vēlāk
uzturējies Sirkūrās, Akragantā.  Pārvaldījis  visus  svinīgās  koru  lirikas
žanrus.
      Visievērojamākās ir epikēnijas - slavinājumi  uzvarētājiem  vispārējās
grieķu sacīkstēs - sporta spēlēs.
      Pindara darbi  apkopoti  17.grāmatās.  Saglabājušās  45  epikēnijas  4
grāmatās, kas sadalītas pēc sacensību vietām:
      1) Olimpiskās - uzvara Olimpijā
      2) Pītiskās - uzvara Delfās
      3) Nemejiskās - uzvara Nemejā
      4) Istmiskās - uzvara Istmā.

                         Solons (638. - 558.g.p.m.ē)

      Izcils Atēnu politiskais darbinieks. Viņš ir vergturu demokrātijas  un
to sociālo pamatprincipu dibinātājs, uz kuriem balstoties  attīstījās  Atēnu
demokrātiskā polisa. Viņa dzīves laikā  bija  smagas  ekonomiski  politiskās
krīzes. Šī krīze draudēja izvērsties pilsoņu  karā.  Šajā  situācijā  Solons
tika uzaicināts kā šķīrējtiesnesis un likumdevējs. Turīgie  tika  iegrožoti,
Atēnu zemnieki atbrīvoti  no  parādu  verdzības.  Solona  politiskā  darbība
spilgti atspoguļojas viņa dzejā. Viņa elēģijas un jambi ir  viņa  politiskās
darbības atskaite. Populārs Solons kļuva ar elēģiju “Solamīnas”.  Tajā  viņš
aicina atēniešus nebūt gļēviem  un  atkarot  megeriešiem  zaudēto  Solamīnas
salu.  Solonam  piemita  patriotisks  patoss,  lepnums  par  savu   pilsētu,
līdzjūtība pret verdzībā pārdotajiem.
      “Solamīna”
      Ievadā Solons uzrunā atēniešus aicina  cīņā  par  Solomīnas  salu,  ar
ironiju runā par cilvēku lētticību, muļķību.
      “Katrs par sevi jūs gudri un līdzīgi viltīgām lapsām,
      Tomēr, kad sanācis bars, sekls un tukšs jūsu prāts.
      Vīrus ar glaimīgu mēli jūs ieceļat valdnieku tronī,
      Vārdi jums vienīgais mērs, neskatīts tikums un darbs.”
      “Solamīnas” beigās dod it kā atskaiti par saviem darbiem. Par  to,  ka
nav tukšu vārdu runātājs, bet solīto  ir  pildījis.  Atbrīvojis  vergus.  To
visu panācis ar stingru likumu un taisnību.  Beigās  izsaka  domu  par  savu
grūto politiķa likteni, par to, ka tiek vajāts. Dod salīdzinājumu:
      “No visām pusēm tāpēc vajāts esmu es
      Kā niknais vilks, kam apkārt stājies suņu bars.”
                      Alkajs (7.gs.p.m.ē.-6.gs.p.m.ē.)

      Dzimis  Mitilēnes  pilsētā,  aristokrātu  ģimenē.  Viņa  dzīves  laikā
risinās asas cīņas starp dēmosi un dzimtas aristokrātiju. Demokrātu  uzvaras
rezultātā Alkajs ir spiests atstāt dzimteni un doties trimdā.  Alkja  lirikā
ir gan politiskā tematika, gan mīlas lirika, dzīru dziesmas, himnas.  Alkajs
izmanto dažādus  pantmērus,  bet  nozīmīgākā  ir  Alkaja  strofa,  ko  vēlāk
izmanto Horācijs.
      “Nav  vietas  skumjām  dzīvē,  ja  tām  nav  nekāda  jēga,  labāk   ir
priecāties, baudīt dzīvi. Ziema saistās ar  kaut  ko  nevēlamu,  nepatīkamu,
bet ziedonis ar prieku, dzīvības atgriešanos dabā un cilvēkos.”
                             Sapfo (6.gs.p.m.ē.)

      Dzīvojusi Lesbas salā, Mitelēnē vadījusi skolu, kur mācīja aristokrātu
meitenēm dzeju,  mūziku,  deju.  Būdama  aristokrāte,  tāpat  kā  Alkajs  un
Teognīds ir spiesta atstāt dzimteni  un  doties  trimdā.  Kādu  laiku  dzīvo
Sicīlijā. Ziņas par viņas dzīvi  ir  maz  un  tās  ir  pretrunīgas.  Vienīgā
liecība ir viņas dzeja. Ir leģenda,  kas  vēsta  par  to,  ka  Sapfo  bijusi
nelaimīgi iemīlējusies un metusies no klints  jūrā.  Sapfo  izmanto  dažādus
pantmērus un strofas. Vēlāk Horācijs izmantojis savā dzejā tā  saukto  Sapfo
strofu.  Dzejā  galvenā  uzmanība  veltīta  mīlestībai,   jaunībai,   dzīves
priekam.  Te  parādās  jūtu  neviltotība,  pārdzīvojuma  dziļums,   tiešums,
spilgta emocionalitāte.
      No viņas saglabājusies “Himna Afrodītei”.  Sapfo  Afrodīti  uzrunā  kā
senu draudzeni, ļoti tieši, personīgi. Te nav nekā no patosa, tie ir  pirmie
soļi dzejnieka profesionalitātes ceļā. Pirmajā daļā aicina  Afrodīti  palīgā
savās bēdās, lai tā viņu atbrīvo no sirdsnemiera, kas viņā valda.
      Otrajā   daļā   parādīts   ļoti   spilgts   mīlestības    pārdzīvojuma
atspoguļojums.  Spilgti,  tieši  un   neviltoti   attēlotas   Sapfo   jūtas,
mīlestība. Varbūt pat pārāk tieši. Šajā daļā it kā  tiek  atkailināta  viņas
dvēsele.
      Trešā, ceturtā un piektā daļā dabas tēlojums, ar kuras palīdzību  tiek
parādīts dvēseles nosakņojums.
      Beigās izskan pesimisms, skumjās par vientulību, atstātību.
      “Jau mēness ir zudis skatam,
      Un Plejādes sen jau projām (
      Nakts vidus, bet laiks iet secen, jo viena, es viena guļu.”
      Tā nevar rast mieru ne miegā, ne darbā, jo  visas  domas  saista  kāds
jauneklis.
      Epitalāmijas
      Dzīres, kāres, svinības, vīns, jautrība, līgavaiņa slavināšana,  tāpat
pieminēts vīndevis Hermijs.
                       Anakreonts (6.gs.p.m.ē. 2.puse)

      Dzīvojis Teosā. Vēlāk pēc  persiešu  iebrukuma  pārceļas  uz  Trāķiju,
vēlāk uz Grieķiju. Samas salu, kur dzīvoja  tirāna  Polikrata,  tad  Atēnās,
Tesālijā,  kur  arī  miris.  Dzejas  tematika  ir  vienveidīga  -   rotaļīga
mīlestība, dzīru dziesmas, te nav jūtu dziļuma, tiešu pārdzīvojumu,  kas  ir
Sapfo un Alkaja  lirikā.  Popularitāti  viņa  dzeja  ieguvusi  ar  asprātīgu
rotaļīgumu, gaišu ironiju, improvizātorisku vieglumu.  Ar  hellēnisma  laiku
izplatās anakreontiskā dzeja,  kas  atdarina  Anakretonta  dzejas  formu  un
saturu tik tieši, ka  nezinot  autoru  to  ir  grūti  atšķirt  oriģinālu  no
atdarinājuma.
      Dzeja ir viegla, rotaļīga
      1. Prieku baudīšana.
      2. Rūgtums par vecumu, kas tuvojas.
      3. Ironija par mīlestību, kas grib aizbēgt, bet nespēj.
                           Arhilahs (7.gs.p.m.ē.)

      Dzimis Parosas salā, aristokrāta un verdzenes dēls, nebūdams  likumīgs
dēls, bija zināmā mērā  deklasēts  cilvēks  un,  trūkuma  spiests.  dzīvojis
nemierīgu, kara algotņa klaiņotāja dzīvi, piedaloties  kara  gājienos  jaunu
koloniju iegūšanas dēļ, nekur neiedzīvojies apkārtējā vidē. Viņš  pats  sevi
raksturo kā “kara dieva kalpu, kam  pazīstamas  arī  mūzu  saldās  dāvanas”.
Karš viņam ir eksistences avots. Būdams kara algotnis, lielāko  dzīves  daļu
pavada  dažādās  Grieķijas  pilsētas.  Galvenokārt  rakstījis  elēģijas   un
jambus, mazāk sacerējis fabulas. Tās sacerējis  divrindēs,  kur  otrā  rinda
pantmērā  atšķiras  no  pirmās.  Neviens  darbs  nav  saglabājies   pilnīgi.
Fragmenti  liecina  par  izkoptu  valodas  lakonismu,  izteiksmes   līdzekļu
daudzveidību. Viņa dzejā jūtama smalka ironija,  asi  nievājoša  satīra,  kā
arī gaišu jūtu apdvesta mīlas jūsma, aicinājums  dzīves  grūtības  un  bēdas
remdēt vīnā. Savā dzejā noliedz tradicionālo  aristokrātijas  morāli,  tādēļ
arī izvēlējies kara algotņa dzīvi. Par bēgšanu  no  kaujas  laika  dzejnieks
stāsta aukstasinīgi ar  zināmu  pašironiju.  Viņa  dzejā  atspoguļojas  viņa
dzīves  filozofijas  pamatprincipi:  izturība,  vīrišķība,  apzināšanās,  ka
straujas likteņa pārmaiņas ir  likumsakarīgas  dzīves  ritms.  Viņam  piemīt
spēcīgs temperaments, ļoti tieši un spilgti attēlo savas  izjūtas  attieksmē
pret dzīves daudzveidību.
      Arhilaha elēģijā varonim kaujā līdzi ir vīns un maize. Un vīnu  dzerot
tam šķēps ir atbalsts, bet vīns  ir  atbalsts  kaujā.  nenopeļ  par  to.  ka
vairogs tiek aizmirsts kaujas laikā, bet priecīgs, ka paša āda  vesela,  kas
bēdas par vairogu, to var pagādāt jaunu. Tai pašā laikā  aicina  drošiem  un
spēcīgiem būt, jo tikai drosme un spēks ir līdzeklis pret ļaunumu.
      Epodi - šeit parādās attiecības starp Dieviem un cilvēkiem. Dievu vara
un spēja vērot notiekošo, tiesāt cilvēku rīcību.
      Trohaji - doma, ka cilvēks ir pakļauts savam liktenis un viņam jādzīvo
tā, kā nolicis liktenis.
                           Teognids (6.gs.p.m.ē.)

      Dzimis  Megarā.  Dzeja  ir  didaktiska  satura  ar  spilgti   izteiktu
politisko ievirzi. Teognids piederēja pie dzimts aristokrātijas,  kura  cīņā
ar dēmosu zaudēja. Tāpēc dzejnieks bijis spiests pamest dzimteni  un  doties
trimdā. Savas elēģijas viņš velta kādam  jaunietim  Kirnam.  Savās  elēģijās
viņš aicina novērsties no dēmosa, kas nav cienīgs būt par noteicēju  polisā.
Viņa dzejā ir daudz ironijas un naida  pret  demokrātijas  pārstāvjiem,  kas
bija guvuši uzvaru politiskajās un ekonomiskajās cīņās un sagrābuši varu  un
bagātību Megarā. Viņam raksturīga ir spilgta un tēlaina  valoda,  formas  un
domas skaidrums.
      “Elēģijas”
      Viņa elēģija ir kā  pamācība,  padomu  devēja  kādam  jaunietim  vārdā
Kirns. Un šis Teognīda  pamācības  ir  visai  interesantas.  Kā  galvenā  te
dominē  doma,  nekad  nesaistīties   ar   cilvēkiem,   kas   ir   trūcīgāki,
neizglītotāki par tevi pašu, jo no tādiem nekad nav nekāda labuma.  Saieties
vajag tikai ar tiem, kas no augstas cilts, jo tiem allaž galds ir  klāts  un
palīdzību tie nelūgs grūtā brīdī, bet trūcīgais nespēs  palīdzēt,  jo  pašam
tam klājas grūti. Un nevajag  palīdzēt  tiem,  kas  no  zemākas  šķiras,  jo
atmaksu ir veltīgi gaidīt. Un sev no viņiem tu nekā nevari iegūt. Labums  no
tādiem nav nekāds. Savukārt sievu, ja tai naudas ir daudz ir derīgi ņemt  no
zemākas kārtas. Ar ironiju uzsver, ka manta ir tā, kas  ir  cilvēku  prātos.
“Un kārtas nu mantkāre jauc!”
      Un elēģijas beigās izskan doma, ka labāk ir  pavisam  nepiedzimt  šajā
pasaulē, bet ja esi piedzimis,  tad  ātrāk  tiecies  ar  nāvi,  jo  kapā  ir
tīkamāk nekā dzīvi baudīt.
                 Publijs Vergilijs Marons (70.-19.g.p.m.ē.)

      Dzimis Ziemeļitālijā, brīvo  iedzīvotāju  zemākajā  slānī.  Viņa  tēvs
pratis uzlabot savu materiālo stāvokli  un  ieguvis  zemes  gabalu  Mantujas
pilsētas apkārtnē. Mācījies Kremonā, Milānā. Beigās pāriet dzīvot  uz  Romu,
lai papildinātos retorikā un zinātnēs. No advokāta karjeras,  kurai  parasti
gatavojās retoru skolas jaunie audzēkņi, nekas neiznāca.  Vergilijam  nebija
oratora dāvanu. Vergilijs jaunībā jūsmoja par neirotiķu  dzeju  un  rakstīja
liriskus dzejoļus “jaunajā”  stilā,  bet  viņš  cenšas  tuvināties  Katullas
stilam, citē un  pārveido  viņa  dzejas.  No  Katulla  mācās  rūpīgo  formas
apdari,  no  Lukrēcija  dabas  izjūtu  un  epikūriešu  mierīgās  dzīves   un
pieticības ideālus.
      Pēc  studijām  atgriežas  mājās.  Tuva  bijusi  mierīgā  lauku  dzīve.
Vergilija zeme vēlāk tiek konfiscēta,  bet  pēc  Mecenāta  lūguma  Vergilijs
tiek bagātīgi atlīdzināts.
      Vergilijs pieslienas  Mecenāta  pulciņam.  50  gadu  vecumā  dodas  uz
Grieķiju un Troju, lai savāktu materiālus “Enīdai”, bet atpakaļceļā mirst.
      No pirmajiem darbiem “Bukolikas”, “Ganu dziesmas”. Par  paraugu  ņēmis
Teokrita  idilles.  Vergilijam  gani  ir  tikai  maskas.  Vergilija  eklogas
saistītas ar aktuāliem notikumiem, tajās skan tā laika politiskie motīvi.
      I.eklogā divi gani Titirs un Milibijs sarunājas. Nelaimīgais  Milibijs
ir  spiests  atstāt  savu  zemes   stūrīti,  kas  atdots  Oktaviāna  armijas
veterāniem. Viņš  dodas  ar  kazu  baru  projām  un  dzied  bēdīgu  dziesmu.
Savukārt Titaram ir izdevies saglabāt savu īpašumu un slavē dievu  par  viņa
laipnību.
      Titara personā Vergilijs tēlo pats sevi, un te  pirmo  reizi  ieskanas
Augusta  slavināšanas  motīvs.  Ganu  klusajā  idillē  iekļaujas  laikmetīga
tematika, protests pret pilsoņu kariem, kuru dēļ jāatstāj dzimtene.
      IV.eklogai ir izteikti politisks raksturs. Vergilijs  pareģoja  “zelta
laikmetu” iestāšanos  pēc  kāda  bērna  piedzimšanas.  Jautājums  par  bērnu
(kurš?) nav atrisināts. Ekloga adresēta Asinijam Polionam.
      V.eklogā gans Mopss dzied par jaunekļa Dafnida nāvi, bet Melnaks Mopsu
mierina un stāsta par Dafnida uzņemšanu dievu skaitā.
      X.eklogā apdzied sava drauga Kornēlija Galla mīlas mokas.
      Eklogu formu veido gleznaina daba. Eklogās viss zied, viss ir dzīvības
spēka pilns.
      Mecenāta ierosināts Vergilijs raksta “Georgikas”.
      “Georgikas” - pamācoša poēma par lauksaimniecības  galvenajām  nozarēm
četrās grāmatās.
      I.grāmata stāsta par zemkopību (par augsni, aršanu, darba rīkiem).
      II.grāmata  stāsta  par  dārzniecību  (augu,  koku  audzēšanu,  šķirņu
uzlabošanu).
      III.grāmata stāsta par lopkopību.
      IV.grāmata stāsta par biškopību.
      Vergilijam  lauku  temats  bijis  ļoti  tuvs.  Tas  bija  arī  aktuāls
Oktiviāna valdīšanas laikā.
      “Gerogiku”  pamatuzdevums   bija   radīt   interesi   par   zemkopību,
propagandēt valdības plānus.
      “Georgikās” Vergilijs atklāti cildina Oktaviāna režīmu, jo  šis  darbs
ir viņam veltīts.
      “Georgikām” par pamatu noderēja Hesioda  “Darbi  un  dienas”.  Hēsiods
neslēpj zemnieku grūtības, bet Vergilijs idealizē to dzīvi.
      Vergilijs domā, ka laimi var sasniegt baudot kluso dzīvi uz laukiem.
      Katrā “Georgiku” grāmatā bez pamācībām ir arī galvenās atkāpes:
      1. tēlainais pavasara apraksts.
      2. Itālijas cildināšana.
      3. Oktaviāna slavināšana
      4. mīts par Orfeju un Euridiki.
      “Geordikās”  ir  daudz  lauksaimniecības,  ģeogrāfijas,   astronomijas
terminu.
      Šis zinātniskums ir pilnīgi aleksandriešu gaumē.
      “Eneīda”
      Darbs iesākts 29.gadu vecumā, nav pabeigts. Pamatā mīts  par  trojieti
Eneju.
      “Eneīda” rakstīta pēc Homēra “Iliādas” un “Odisejas”  parauga.  Sastāv
no 12 grāmatām un sadalās divās  daļās.  Pirmajās  sešās  aprakstītas  Eneja
maldu  gaitas  līdz  nonākšanai  Latijā  un  tās  dzīvē  dēvē  par   romiešu
“Odiseju”. Pēdējās 6 grāmatas veltītas Eneja cīņām un  varoņdarbiem  Latijā,
dēvē par romiešu “Iliādu”.
      Eneja ierašanās Latijā  pēc  ilgiem  klejojumiem  pa  zemēm  un  jūrām
naidīgās dievietes Junonas dēļ. Par pilsētas dibināšanu Latijā. Junona  lolo
domu “likt Kārtāgai valdīt pār tautām”. Tāpēc padzirdējusi  par  Eneja  domu
sagraut Kārtāgu, viņa lūdz vēju dievu Eolu palaist  vaļā  vējus  un  aizraut
Eneju. Jupiters mierina Eneja māti Venēru, kas uztraucas par  dēla  likteni.
Enejs ierodas pie Kārtāgas valdnieces Didonas, kas  laipni  uzņem  Eneju  un
rīko  par  godu  dzīres.  Enejs  stāsta  par  dramatiskajiem  piedzīvojumiem
ceļojumos.
                  Publijs Terencijs Afrs (ap190.g - 159.g.)

      Afrs ir pieņemtais vārds (Āfrikānietis),  dzimis  Kārtāgā.  Romā  viņš
nokļuvis no Āfrikas kā vergs un bijis kalps senatora Terencija Lukana  mājā.
Saimnieks ieinteresējās par apdāvināto vergu, izglīto to un atlaiž  brīvībā.
Ternecijs  uzturējās  dižciltīgās  jaunatnes   sabiedrībā.   Sarakstījis   6
komēdijas,  kuras  visas  ir  saglabājušas.   Grieķu   oriģinālu   īpatnības
Terencijs saglabā labāk nekā Plauts. Viņa komēdijās tā pat  kā  Menandra  ir
mierīgas, bez bufenādes, kustīgiem vergiem, kontikām.  Viņš  nejauc  romiešu
un  grieķu   dzīves   īpatnības.   Viņa   lugas   tāpat   kā   Menandra   ir
aristokrātiskas. Terencijs ir pārāks par Plautu, rūpīga  un  dziļā  raksturu
veidošanā. Viņa personāži raksturoti dziļi, iejūtīgi. Plauta komēdiju  vergs
Terencija komēdijās tiek atbīdīts malā. Savedējs parādās  tikai  vienā  lugā
“Brāļi”. Hetēras nav mantkārīgas, pērkamas. Attiecības ģimenēs ir  labas  un
konflikti izceļas tikai pārpratumu dēļ.
      “Brāļi” audzināšanas problēmas.
      Dēmejam ir divi dēļi, Eshins un Ktēsifons. Ktēsifons dzīvo pie tēva uz
laukiem, bet Eshins pilsētā pie tēva brāļa. Ktēsifonam nav  daudz  brīvības,
turpretī Eshīns dzīvo brīvi.  Eshīons  ielaužas  savedēja  mājā  un  nolaupa
netiklu meiteni. Tēvs par to uzzinot, pārmet  brālim,  ka  tas  nav  stingri
audzinājis viņa dēlu. Bet vēlāk izrādās, ka Eshīns  meiteni  nav  nolaupījis
sev, bet gan savam brālim Ktēsifonam pēc viņa lūguma. Pats Eshīns  iemīlējis
vienkāršu, krietnu atēnieti, kuru grib precēt.
      “Vīramāte” Ļoti nopietna luga. Līdzīga Menandra “Šķīrējtiesai”.
      Jauneklis Pamfīls svētkos izvaro godīgu meiteni Filumenti, novelk  tai
gredzenu un uzdāvina hetērai. Pēc tēva gribas apprec Filumeni. Bet viņi  abi
nezin, ka viņi ir jau “tikušies”. Pamfils aizmirst hetēru  un  iemīl  sievu.
Viņš aizbrauc mantojuma darīšanās. Filemene atgriežas pie  saviem  vecākiem,
kur  viņai  piedzimst  bērns.  Pamfils  atgriezies  ir  ļoti  sašutis,   bet
Filumenes māte ierauga hetēras pirkstos Filumenes gredzenu un  noskaidrojas,
ka Pamfils ir Filumenes bērna tēvs. Baktida palīdz atjaunot ģimenes laimi.
      Komēdija ir ļoti humāni varoņi - labvēlīga vīramāte un sievasmāte.
      Terencija prologi  vairs  nav  īsti  libreti,  tie  veltīti  literārai
problemātikai,  aizstāv   kontaminācijas   paņēmienu,   noskaidro   plaģiāta
jēdzienu, stāsta arī  par  savām  problēmām:  “Es  esmu  cilvēks,  un  nekas
cilvēcīgs man nav svešs”.
                       Plauts (ap 254.- 184.g.p.m.ē.)

      Īstajā vārdā  Tits  Maks,  pieņemtais  vārds  Plauts  dzimis  Umbrijā.
Pirmais pievēršas komēdijai. no 21 lugas  saglabājušās  20.  Viņa  lugas  ir
jaunatisko komēdiju pārveidojumi. Plauts ir  pārveidojis  grieķu  lugas  gan
pēc satura, gan formas. Menandra komēdijas ir izsmalcinātākas,  nopietnākas.
Plauts ir vienkāršu ļaužu rakstnieks, demokrāts.  Viņa  komēdiju  centrā  ir
vergs,  pret  kuru  Plauts  izturas  ar  simpātijām.  Plauts  maina   grieķu
jaunatiskās komēdijas sociālo tendenci. Plauta darbos  atspoguļojas  pilsoņu
aktivitāte, optimisms, viņa varoņi ir enerģiski, neatlaidīgi.  Piemērojoties
skatītājam viņš pastiprina komiskos efektus, iestarpina  jautru,  piedauzīgu
bufanādi. Plauts izmanto  kontaminācijas  paņēmienus,  saliedē  divas  lugas
vienā.
      Komiskā efekta dēļ Plauts lieto  grieķu  vārdus,  izteicienus.  Plauta
komēdijās ir daudz vairāk jautrības nekā jaunatiskajās. Viņa varoņi ir  ļoti
temperamentīgi. Tikpat izteiksmīgi Plauts tēlo sēras.
      Komismu kāpina arī tas, ka vergs bieži nostājas  pozā,  kas  neatbilst
viņa stāvoklim. Plautam raksturīga personu samainīšana, kam  par  cēloni  ir
šo personu ārējā līdzība, izmantoto arī dubultnieka  motīvu.  Komismu  vairo
arī apzinīgā skatuviskās  ilūzijas  neievērošana.  Plauts  bagātina  “jauno”
grieķu komēdiju ar mūziku un dziesmām. Viņa komēdijās var pat salīdzināt  ar
mūsdienu operetēm.
      Plauta komēdijas atšķiras no grieķu paraugiem ar:
      1. demokrātisku ievirzi;
      2. jautrību;
      3. asprātību;
      4. muzikalitāti;
      5. Tajās nav dziļu domu;
      6. nav smalku psiholoģisku nianšu, konsekventu varoņu raksturojuma.
      “Māla  krūze”  maz  intrigas.  Tā   ir   raksturu   komēdija.   Centrā
psiholoģiski labi izveidots skopuļa  Eikliona  tēls.  Viņš  atradis  pavardā
māla krūzi ar zeltu, zaudē dvēseles  mieru,  kļūst  skops  un  dzīvo  vienās
bailēs,  ka  tikai  kāds  negrasās  nozagt  viņam  naudu.  Medagars  bildina
Eikliona meitu Fēdru. Taču  viņš  nezin,  ka  to  pavedis  viņa  māsas  dēls
Likonids un, ka viņa  gaida  bērnu.  Māla  krūzi  nozog  Likonida  vergs  un
Eiklions meklē zagli, kliedz,  vaimanā.  Viņš  griežas  pēc  palīdzības  pie
skatītājiem, bet arī to vidū ir zagļi. Likonids ierodas pie  Eiklonīda,  lai
atzītos grēkā un lūdz viņa meitas roku. Komisms  izraisās  tajā  brīdī,  kad
Eikliona domā,  ka  Likonids  runā  par  nozagto  krūzi  nevis  viņa  meitas
pavešanu. Eiklions  atdabūn  savu  krūzi  atpakaļ.  Likonīds  apprec  Fēdru,
Eiklions, lai atgūtu sirdsmieru atdod zeltu znotam.
      “Lielīgais karavīrs”
      Varonis ir muļķis, sevī  iemīlējies  algotnis  ar  pārspīlēti  svinīgu
vārdu Pirgopoliniks  (“Tirgoņu  un  pilsētu  uzvarētājs”).  Viņš  lielās  ar
saviem fantastiskajiem varoņdarbiem, kurus viņam sagudro  viņa  piedzīvotājs
Artotags (“Maizes grauzis”). Veselus leģionus  tas  aizpūš  ar  vienu  elpas
pūtienu, vienā dienā iznīcinājis simtus cilvēku, ar vienu  sitienu  salauzis
zilonim kāju. Jūtas apmierināts, ja kāds  apbrīno  viņa  skaistumu,  drosmi,
piekrišanu pie sievietēm. Pats sevi dēvē par “Venēras mīluli”, bet  īstenībā
ir gļēvs, izvirtis.
      Komēdijas 1.daļa  risinās  Efesas  pilsētā,  Pirgopoliniks  no  Atēnām
atvedis sev gūstekni - nolaupītu meiteni Filokomasiju. Efesā  ierodas  viņas
iemīļotais, lai to glābtu un apmetas  blakus  Pirgopolinika  mājai.  Meitene
izmantodama slepenu eju satiekas ar savu iemīļoto.
      2.daļā kāda skaista sieviete uzdodas par kaimiņa sievu un atzīstas, ka
neprātīgi iemīlējusies Pirgopolinikā. Tas  jūtas  ļoti  glaimots  un  atlaiž
mājās savu nolaupīto Filokomasiju, apbalvodams  ar  bagātīgām  dāvanām.  Tad
viņš dodas pie sievietes, kas viņu it kā dievina, bet ierodas kaimiņu  mājā,
viņš tiek nežēlīgi piekauts.
      Šai lugai  nav  stingras  kompozīcijas.  Intriga  ir  tajā  daļā,  kad
piekrāpj Pirgopoliniku, jo pastāv taču slepenā eja  pa  kuru  meitene  tāpat
var aizbēgt. Tāpēc dažkārt šeit saskatāma kontaminācija.
      “Viltīgais vergs” - “Pseidols”, pieder pie intrigu komēdiju tipa.
      Atjautīgs, viltīgs, izdomā  nepārspējams.  darbība  norisinās  Atēnās,
divu kaimiņu māju  priekša.  Vienā  dzīvo  Simons  ar  dēlu  Kalidoru,  otrā
savedējs Balions. Kalidors atzīstas Simona vergam Pseidolam, ka  mīl  hetēru
Fēniku, Baliona verdzeni. Fēniku ir jau nopircis kāds  meķedoniešu  karavīrs
par 20 minām, no kurām 15 minas ir jau samaksātas. Pseidols nolemj  palīdzēt
Kalidoram, kaut arī  zobojas  par  to.  Viņš  uzņemas  vienas  dienas  laikā
sagādāt 20 minas no paša Kalidora tēva.  Viņš  izdod  “likumu”:  “Bīstieties
šodien no manis un neticiet  man!”.  Pats  Simons  apsola  kaimiņam  dod  20
minas, ja Pseidolam izdotos ar  viltu  dabūt  jaunavu.  Ierodas  meķedonieši
karavīra vēstnesis harpags. Pseidols izviļ tam vēstuli, atdod  cilvēku,  kas
dabūn par vēstuli  Fēniku  un  atdod  to  Klaidoram.  Kad  blēdībā  atklājas
savedējs ir spiests samaksāt karavīram, bet  Simons  par  Poseidola  viltību
vēl samaksā 20 minas tam. Tas ņirgājas  par  savu  saimnieku,  piedzeras  un
smejas.
      “Amfitrions” - vienīgā luga ar mitoloģisku sižetu.
      Jupiters Tēbu  varoņa  Amfitriona  izskatā  iekļūst  pie  viņa  sievas
Alkemīnas un pavada ar to nakti.  Jupiters  bija  paņēmis  līdzi  Amfitriona
verga Sasija izskatā Merkuriju. Tad ierodas īstais Amfitrions  ar  vergu  un
sākas pārpratumu virkne, jo uz skatuves ir  divi  Amfitrioni,  divi  Sasiji.
Alkemīnei pēc tam  piedzimst  reizē  divi  dēļi:  viens  no  vīra,  otrs  no
Jupitera.
      “Dvīņi”
      Komēdija  par  brāļiem,  kuru   apbrīnojamā   līdzība   rada   dažādus
pārpratumus.
      Plauta valoda ir bagāta ar aliterācijām, vārdu spēlēm.
                        Eiripīds (484.-406.g.p.m.ē.)

      Viņa daiļrade noslēdz klasiskās  drāmas  attīstību.  Dzimis  Salamīnas
salā. Bijis dziļi izglītots cilvēks par ko liecina viņa traģēdijas.  Mīlējis
dabu, klusumu, vientulību. Ir saukts par “filozofu  uz  skatuves”,  jo  viņa
darbos  ar  daudz  pārdomu  atziņu.  Eiripīds  nav  piedalījies  sabiedriski
politiskajā dzīvē, nav arī ieņēmis nekādu valsts amatu.  Savos  darbos  viņš
tomēr atsaucas uz svarīgākajiem notikumiem  un  valstī.  Savā  mūžā  pēdējos
gadus pavadīja Meķedonijā tur mira 406.gadā pirms mūsu ēras.
      Savu augstāko uzplaukumu  viņa  daiļrade  sasniedza  Peloponesas  kara
(431.-404.g.) gados (tā bija cīņa starp Atēnu  un  Spartu,  un  kara  orbītā
bija ierauta visa Grieķija). Savos  darbos  Eiripīds  attēlo  politiskās  un
sociālās  pretrunas,  kas  radīja  asus  konfliktus  starp  demokrātijas  un
aristokrātijas spēkiem. Viņš nosoda  kā  Spartas  tā  arī  Atēnas  cīņu  par
politisko varu visā Grieķijā, kas arī izraisīja 27  gadus  ilgo  Peloponesas
karu. Viņam  tuvas  ir  arī  sofistu  visu  vērtību  pārvērtēšanas  metodes.
Eiripids vērš pret sievietes beztiesisko stāvokli  -  “Mēdeja”,  “Hipolits”.
Pret seno traģēdiju kaitīgumu _ “Elektra”, “Orests”, “Ifigēnija Aulīdā  pret
dievu netaisno rīcību. “Hioplits”, “Ions”, tāpat risināja sociālo  jautājumu
- “Trojietes”, “Ions”.
      Kā dramaturgs darbojies 50 gadus, bet tikai piecas  reizes  ieguvis  I
vietu dramaturgu sacensībās. Tas izskaidrojams ar to, ka  Atēnieši  nevarēja
pieņemt visus jaunos jautājumus viņa darbos,  kas  bija  ļoti  tuvi  sofistu
filozofijai.  Toties  Hellēisma  periodā  un  Romas  varas  gados   Eiripīda
daiļrade bija ļoti populāra. Ir saglabājušas 17 traģēdijas un  viena  satīru
drāma “Ciklops”.
      Traģēdijas:  “Mēdeja”,  “Hipolits”,  Trojietes”,  “Helēna”,  “Orests”,
“Elektra”, Ions”, “Ifigēnija Aulīdā”, “Bakhanietes”.
      Eiripīds īpašu uzmanību  pievērš  sievietei,  tās  psiholoģijai,  jūtu
pārdzīvojumiem. Viņš rādījis to attīstībā, izaugsmē.  autors  ir  pievērsies
arī sadzīves tematikai un tas  bija  priekšnoteikums  jaunatiskās  komēdijas
attīstībai.  Tas,  ka  Eiripīds  prata  iedziļināties  cilvēka  psiholoģijā,
parādīt  dvēseles  cēlumu,  varoņu  cilvēciskumu,   tuvina   viņa   daiļradē
mūsdienām. Viņa varoņi nav viengabalaini, tajos ir iekšējās pretrunas,  cīņa
pašam ar sevi. Un tas ir tas jaunais,  kas  parādās  Eiripīda  dramaturģijā.
Viņš savās traģēdijās ir pamazinājis kara  lomu  darbības  risinājumā.  Kara
partijas padziļina drāmas idejas izpratni,  izsaka  autora  pārdomas,  nevis
virza darbības attīstību, bet pastiprināta loma ir dialogiem.  Tie  savukārt
veido diskusijas formas. Eiripīds labi pārvalda formu: prologā dažās  rindās
ievada lasītāju notikumu situācijā, epilogs stāsta par  to  tālāko  likteni.
Eiripīda ietekmē  attīstījās  jaunatiskā  komēdija  Grieķijā,  Romā.  Un  ar
romiešu komēdijas starpniecību Rietumeiropas sadzīves drāma.
      “Mēdeja”
      Izmantots mīts par argonautu braucienu un Kolhīdu pēc  zelta  aunādas.
Kolhīda valdnieka meita burve Mēdeja iemīlējusies argaonautu  vadonī  Jasonā
un palīdz viņam iegūt zelta aunādu, un izglābs viņam dzīvību. Viņa bēg  kopā
ar Jasonu no Kolhīdas uz Tesāliju, kur Jasons cer atgūt  nelikumīgi  atņemto
valdnieka varu. Izmantojis mitoloģijas sižetu Eiripīds veido ģimenes  drāmu.
Mēdejai un Jasonam ir divi  dēli,  bet  Jasons  nolēmis  atstāt  ģimenei  un
apprecēt Korintas valdnieka meitu Glauki.  Mēdejas  izmisums  pāriet  naidā,
kad viņa uzzina, ka Jasons ģimeni atstājis materiālu apsvērumu  dēļ,  Mēdeja
meklē tādu atriebības veidi, kas visvairāk sāpinātu Jasonu.
      Mātes mīlestība un atriebes kāre - šo jūtu konflikts veido  traģēdijas
galveno saturu.
      Prologā aukle stāsta par to,  kā  Mēdeja  mīlējusi  Jasonu,  viņa  dēļ
pametusi dzimteni, tuviniekus un atbraukusi tam  līdz.  Par  to,  ka  Jasons
saietas ar Kreonta meitu un  taisās  to  precēt   un  par  Mēdejas  lielajām
bēdām, kas robežojas jau ar naidu. Bet audzinātājs stāsta  par  vēl  lielāku
nelaimi, kas Mēdeju sagaida. Tā ir Mēdejas un bērnu  izraidīšana  no  valsts
ar Kreonta pavēli. Mēdejas naids vēršas arī pret bērniem un  aukle  uzskata,
ka labāk tiem nerādīties mātei acīs. Mēdeja  nožēlo,  ka  precējusi  Jasonu,
viņa dēļ pametusi ģimeni. Koris viņu mierina. Mēdeju  māc  dzīves  apnikums,
bezcerība. Mēdeja runā par sievietes bezcerīgo likteni, par viņas  vēlmi  un
nodomu atriebties. Tad ierodas Kreonts, kurš  paziņo,  ka  Mēdejai  no  viņa
zemes jāaiziet, lai Mēdeja nevarētu nodarīt  ļaunumu  viņa  meitai.  Mēdejai
vienas dienas laikā jāpamet pilsēta, jo citādi to gaida  nāve.  taču  Mēdeja
ir šajā vienā dienā ir izplānojusi atriebties.,  nogalinot  Jasonu,  Kreontu
un viņa meitu.  Bet  Mēdeja  ir  apdomīga  un  viltīga.  Viņa  apsver  visus
variantus. (Mēdejas tēvs ir Saules dieva dēls).
      Koris dzied par  sieviešu  grūto  stāvokli  un  par  vīru  pārestībām,
nelaimi, kas pārsteigusi Mēdeju. Ierodas Jasons un  saka  Mēdejai,  ka  viņa
pati ir vainīga, ka viņu izraida. tomēr izsaka, ka viņam rūp bērnu  nākotne.
Savukārt Mēdeja izsaka visu ko domā par Jasonu.  Sarunā  Jasons  atklāj,  ka
materiālu apsvērumu dēļ pametis Mēdeju un piedāvā materiālas rūpes par  viņu
un bērniem, bet Mēdeja noraida viņa piedāvājumu. Koris dzied par  to,  kādas
sāpes jācieš pieviltas, nelaimīgas mīlestības  dēļ.  Cik  smagi  ir  vilties
kādā, kam tu vienmēr esi uzticējies. Mēdeja negaidot satiek Atēnu  valdnieku
Egeju. Tam nav bērnu. Mēdeja lūdz viņam patvērumu, solīdama, ka  zina  tādas
zāles, kas līdzētu pret Egeja nelaimi. Egejs dod  patvērumu  Mēdejai  un  tā
līdz galam izplāno  atriebības  plānu.  Koris  slavē  Atēnas.  Koris  mēģina
atrunāt Mēdeju no savu bērnu  noslepkavošanas.  Mēdeja  ataicina  Jasonu  un
paziņo, ka atzīst viņa rīcību par pareizu un lūdz atstāt bērnus Korintā,  jo
grib doties trimdā viena. Mēdeja ar bērniem sūta līgavai savu līgavas  tērpu
un diadēmu. Saules dieva dāvanu. Tā ir saindēta.  No  tās  aiziet  bojā  gan
līgava, gan viņas tēvs. Tāda ir Mēdejas  atriebība.  Koris  izsaka  pārdomas
par bērnu nozīmi cilvēka dzīvē. Ierodas  ziņnesis  no  pils  un  stāsta  par
notikumiem, kas tur risinājušies. Mēdeja to  uzklausa  ar  neslēptu  prieku,
bet vēl viņai padomā nogalināt savus bērnus. Ierodas Jasons, bet ir jau  par
vēlu, jo virs nama parādās spārnotu  pūķu  rati,  kuros  atrodas  Mēdeja  ar
bērnu līķiem. Jasons nolād Mēdeju,  izmisis  par  bērnu  nāvi.  Starp  abiem
risinās asa saruna. Mēdeja aizbrauc pūķa ratos.
      “Ifigēnija Aulīdā”
      Grieķu floti, kad  tā  devās  karagājienā  uz  Troju  aizkavē  pilnīgs
bezvējš. Pie tā ir vainīgs  Agamemons,  kurš  nošāvis  Artemīdas  stirnu  un
izsaucis dievietes dusmas. Priesteris Kalhants ziņo,  ka  jāziedo  Agamemons
meita Ifigēnija, tad dievietes dusmas rimsies. Iekšēju pretrunu mocīts  tēvs
nosūta sievai un meitai vēstuli, lai ierodas pie viņa it kā, lai  atdotu  to
Ahilejam par sievu.  Vēlāk  viņš  to  nožēlo  un  sūta  otru  vēstuli,  kurā
aizliedz doties ceļā. Bet otra vēstule nesasniedz  adresātus,  jo  Agamemona
brālis Menelajs to aiztur. Tad notiek ass strīds  starp  brāļiem.  Traģēdijā
iezīmējas Ifigēnijas tēls attīstībā, kad Ifigēnija ierodas kara nometnē,  tā
ir priecīga, jo domā, ka salaulāsies  ar  slavenu  varoni  Ahileju,  bet  ir
izmisusi uzzinot,  ka  to  gaida  nāve.  Lūdz  tēva  žēlastību.  Ahilejs  ir
sašutis, ka viņa vārds izmantots, lai ievilinātu meiteni nometnē  un  nolemj
glābt  Ifigēniju.  Nometnē  draud  izcelties  karš,  jo  karaspēks  pieprasa
Ifigēnijas upurēšanu. Ifigēnija izšķiras par nāvi, lai  glābtu  daudzu  citu
bojāeju un lai grieķi gūtu  uzvaru.  Agamemons  raksta  vēstuli,  lai  neved
Ifigēniju un aizkavē to, ja tā ir ceļā uz nometni.
                        Menandrs (342.-294.g.p.m.ē.)

      Dzimis ievērojamā, bagātā ģimenē. Guvis labu izglītību, bija  filozofa
Teofrasta skolnieks. Viņa darbs “Raksturi” ir ietekmējis Menandra  daiļradi.
Par politiskajiem uzskatiem konkrētu ziņu nav, bet  Menandrs  bija  negatīvi
noskaņots  pret  monarhiju.  Pievēršas  galvenokārt  sadzīves   jautājumiem,
ģimenes problēmu risinājumam. Turpina Eiripīda tēmu par  sievietes  stāvokli
sabiedrībā, izliktā un  atrastā  bērna  motīvs,  “mazā”   cilvēka  dzīve  un
liktenis. Viņa darbos ir dziļš humānisms, pārdomas par  reliģiju  un  iztika
jautājumiem, cilvēku attiecībām. Viņam pieder teicieni”
      “Cik skaists ir cilvēks, ja viņš patiesi ir cilvēks”
      “,,, nav jāpiekāpjas ļauniem cilvēkiem, bet vajag  tiem pretoties, lai
dzīvē viss nesagrieztos.”
      Vairāk par 100 komēdijām  (105-108).  Tikai  20  gs.  atrasti  Ēģiptes
papirusos fragmenti no “Šķīrējtiesas”,  “Varonis”,  “Nogrieztā  matu  pīne”,
“Samiete”, “Sikionietis”.
      Savukārt  komēdijai  “Īgņa”  trūkst  tikai  dažu   rindiņu.   Menandra
komēdijas pēc sižeta struktūras nav vienādas.  “Šķīrējtiesa”  un  “Nogrieztā
matu pīne” ir sarežģīta  intriga,  spilgti  un  psiholoģiski  dziļi  veidoti
raksturi. Tie nav trafareti,  jaunatiskās  komēdijas  tēli  (skopais  vecis,
viltīgais  vergs,  nevarīgais  jauneklis),  bet  gan  neparasti   tā   laika
sabiedrībai  (Pamfilas  un  Abratonas  raksturi).  Dramatiskajās  sacensībās
pirmo vietu ieguva septiņas reizes. Darbi viņa dzīves laikā  nebija  sevišķi
populāri. Laikam jau  tāpēc,  ka  tajās  bija  stilistiski  izkopta  valoda,
atteikšanās no komisma un bufanādes, nopietns saturs, arī  pārdrošas  domas.
Menandrs izvirza morālās prasības  kā  sievietēm  tā  vīriešiem.  Iedrošinās
parādīt hetēru pārāku par kādu no brīvajiem cilvēkiem. Viņa darbi  ietekmēja
Plauta  un  Terencija  darbus.  Ar  Romas  komēdijas  starpniecību  Menandra
daiļrade ietekmējusi arī Rietumeiropas komēdiju.
      “Īgņa” - “cilvēku nīdējs”.
      Knemons nīst cilvēkus, jo ir dziļi pārliecināts, ka  visi  cilvēki  ir
ļauni, bet nejaušs gadījums liek mainīt uzskatus. Pāns  stāsta  par  Knēmona
dīvainībām, par īpatnējo  dzīvi,  naidu  pret  cilvēkiem.  visvairāk  ienīst
kaimiņus, tad bijušo sievu, dzīvo kopā ar  meitu.  Sastrats  satiek  Knēmona
meitu un iemīl to, bet meitene ir hetēra. Sastrats sūtījis uz  Knēmona  māju
Piriju, lai uzzinātu kaut ko tuvāk par meiteni, bet Pirijs tiek  izdzīts  un
Knēmons to nomētā ar akmeņiem,  māla  pikām,  bumbieriem.  Otrreiz  ieraugot
Sastratu Knēmons  gan  ar  akmeņiem  vairs  nemet,  bet  ir  ļoti  nelaipns.
Sastratam neizdodas tā arī neko sarunāt, bet viņš  runā  ar  jaunavas  brāli
Georgiju.  Georgijs  uzzinājis  Sastrada  nodomu  precēt  viņa  māsu  nolemj
palīdzēt. Arī viņš  negatīvi  raksturo  savu  patēvu.  Sastrats  uzzina,  ka
Knēmons atdos tikai tad savu meitu, ka znots  būs  līdzīgs  raksturā  viņām.
Sastrats arī mēģina strādāt uz lauka, bet pirmajā dienā  neveicas.  Bet  tad
nāca kāds gadījums, kas palīdzēja Sastratam. Kādu dienu  vecā  kalpone  bija
ielaidusi spaini akā, viņa gribēja to izvilkt, bet  virve  pārtrūka  un  arī
kaplis iekrita akā. Knēmons, gribēdams izvilkt spaini un kapli, pats  iekrīt
akā. Tad atsteidzas Sastrats un Georgijs un izvelk Knēmonu. Knēmons  atzīst,
ka ir kļūdījies domādams, ka var  dzīvot  viņš  bez  cilvēkiem.  Visu  mantu
novēl Georgijam. Arī savu meitu uztic tam un Georgijam jāizvēlas  precinieks
māsai. Tad Sastrats lūdz atļauju savam tēvam precēt  Knēmona  meitu  un  tas
piekrīt, bet nepiekrīt izprecināt savu meitu Georgijam, bet  beigās  piekrīt
arī tam. Sastrots liek tēvam pie sirds, ka tā nauda, kas tev  pieder  vienam
un ja tās ir daudz nenes prieka Bet tā  var  palīdzēt  kādam  citam  kam  tā
varbūt ir ļoti nepieciešama. Tā var darīt kādu laimīgu. Komēdija beidzas  ar
divkāršām kāzām. Vergi  kaitina  Knēmonu  to  traucēdami  un  vaicādami  pēc
dažādiem traukiem, līdz beidzot tas padodas un ļauj sevi aizvest uz kāzām.
      “Šķīrējtiesa”
      Vergs Davs atradis izliktu bērnu, viņš grib to paturēt un atdod  otram
vergam Sirsikam, bet dārglietas patur sev. Sirsiks pieprasa tās, jo tās  var
palīdzēt atrast īstos  bērna  vecākus.  Strīdu  izšķir  Harisija  sievastēvs
Smirkins, kurš padzirdējis par znota  izlaidīgo  dzīvi  ieradies  noskaidrot
ģimenes nesaskaņu iemeslus.
              Lucijs Anejs Seneka (daži gadi p.m.ē.- 65.g.m.ē.)
      Lucijs Anejs Seneka, vidējais no trim Senekas  Vecākā  dēliem,  dzimis
Spānijā, Kordubas pilsētā (tagad Korova), bet uzaudzis Romā. Guvis  reorisko
izglītību,  nodarbojies  ar  filozofijas  studijām.  Viņa  uzskatus  veidoja
Sotions, Attalla, Fabians. Seneka ir stoitiķu jeb “jaunā  stila”  pārstāvis.
M.ē. 20-jos gados Seneka  pievēršas  sabiedriskajai  darbībai,  uzstājas  ar
tiesas runām. Smagi saslimts un dodas  uz  Ēģipti  ārstēties.  30-jos  gados
darbojas kā advokāts Romas tiesās,  bet  viņa  panākumi  izraisa  imperatora
Kaligulas skaudību.  Šajā  laikā  rodas  darbi.  “Par  dusmām”  -  veltījums
vecākajam brālim, “Mierinājums Marcijai”  -  veltīta  vēsturnieka  Kremūcija
Borda meitai.
      Pēc imperatora Klaudija nākšanas pie varas, intrigu  rezultātā  Seneka
tiek izsūtīts uz 8 gadiem  trimdā  uz  Korsiku.  Tur  Seneka  nodarbojas  ar
filozofiju un literatūru. Rodas: “Mierinājums  Helvijai”  -  veltīts  mātei,
“Mierinājums  Polībijam”, “Par dzīves īslaicību”.  Šajā  laikā  sākas  darbs
pie traģēdijām. 49.gadā Seneka tiek  atsaukts  no  trimdas  un  iecelts  par
faktisko impērijas pārvaldītāju Neirona  valdīšanas  sākumā.  Saraksta  “Par
žēlsirdību”. 56.gadā kļūst par konsulu. Šajā laikā kļūst  ļoti  bagāts,  kas
ir pretrunā ar viņa uzskatiem, ka  viņš  neatzīst  materiālās  vērtības  par
noteicošajām. Tas izraisīja nepatiku pret  viņu.  62.gadā  viņa  ietekme  uz
Neironu beidzas un viņš  turas  tālāk  no  galma  intrigām.  Saraksta:  “Par
atpūtu”, “Par labdarību:, “Dabaszinātniskie  jautājumi”,  “Morālās  vēstules
Lucijam” - labākais Senekas darbs. 65.gadā rodas nesaskaņā starp  Seneku  un
Neironu, kurš pavēl Senekam izdarīt pašnāvību, ko viņš arī izdara.  Kopā  ar
viņu nāvi iet viņa sieva un brālis.
      Seneka daiļradē ir divas daļas:
      1) Sacerējumu dzeja;
      2) Sacerējumi prozā.
      Traģēdijas
      Traģēdiju  rakstīšanai  Seneka  pievēršas  trimdas  gados.  Ir  desmit
traģēdijas:
      “Trakojošais Herakls”, “Trojietes”,  Fēniķietis”,  “Mēdeja”,  “Fēdra”,
“Edips”, “Agamenons”, “Tiests”, “Ētiesi Herakls”, “Oktāvija”,  kas  gan  nav
paša Senka darbs, bet gan kāda  viņa  sekotāja.  Tā  ir  vienīgā  līdz  mums
nonākusī traģēdija no romiešu dzīves. Vēsta  par  Neirona  sievas  Oktavijas
nogalināšanu pēc imperatora  pavēles  un  Neirona  apprecēšanos  ar  Popeju.
Viens no  trim  galvenajiem  personāžiem  traģēdijā  ir  pats  Seneka.  Viņa
traģēdiju sižeti un tēli ir aizgūti no grieķu mītiem  un  grieķu  (Euripīda,
Sofokla, Eshila) traģēdijām, bet jauns ir sižetu un  tēlu  traktējums.  Viņa
traģēdijas sarakstītas “jaunā stila” ietekmē, un tas ir pieņēmis  dramatiska
sižeta attīstību un raksturu izstrādi. Seneka saglabā  monologus,  dialogus,
kora partijas, kas iedala traģēdiju piecos cēlienos. Bet izmaina  traģēdijas
struktūru, varoņu traktējums, paša termina “traģiskais” raksturu.
      Par labāko traģēdiju tiek uzskatīta “Mēdeja”, kurai par  pamatu  ņemts
Eiripīda darbs. Traģēdija ir bez ievada, jo Seneka uzskata, ka lasītājam  ir
zināms mīts un darbojošās personas,  kā  arī  fināls.  Un  viņa  varone  jau
sākumā ir tāda, kādai tai jābūt beigās. Jau sākumā tā  ir  tēlota  kā  ļaunā
burve, kas gatava jebkādam noziegumam. Monologam seko kora aicinājums,  kurš
veltīts jaunlaulātajiem - Jasonam un Krēusai -  Korintas  valdnieka  Kreonta
meitai. Otrajā cēlienā Mēdeja runā par atriebību, taču ne pret Jasonu,  kuru
viņa grib saglabāt kā savu vīru, bet gan attiecībā uz Krēusu un viņas  tēvu.
Tad Mēdejas saruna ar Kreontu. Taču Seneka Kreonts ir  tipisks  tirāns,  bet
Mēdeja veikla advokāte. Mēdeja izlūdzas, lai netiktu  izraidīta  tūlīt,  bet
dienu vēlāk. Trešajā cēlienā aukle raksturo  atriebes  pārņemto  Mēdeju.  No
sarunas ar Jasonu Mēdeja saprot cik  ļoti  viņš  ir  pieķēries  bērniem,  un
trešo reizi ieskanas Mēdejas doma par atriebību. Koris dzied par  Mēdejas  -
mīlestībā  pieviltās  naida   spēku,   atgādinot   argonautu   piemeklējušās
nelaimes. Ceturtais cēliens sastāv tikai no diviem  monologiem:  vecā  aukle
stāsta par  tai,  ka  Mēdeja  izlietodama  dažādās  burves  mākslas,  saindē
dāvanas un ar bērniem nosūta tās Krēusam un viņas  tēvam.  Piektajā  cēlienā
ierodas sūtnis un paziņo ar abu nāvi. Seko garš Mēdejas  monologs,  kurā  tā
izplāno turpinājumu savai atriebībai. Parādās doma par  bērnu  nogalināšanu.
Bet Mēdejā nerisinās iekšējā cīna starp mātes  un  pieviltās  sievas  jūtām,
mīlestību  un  naidu.  Mēdeja  nogalina  vienu   dēlu.   Grieķu   traģēdijās
slepkavības  nerisinājās  aiz  skatuves,  bet  Seneka  Mēdeja  slepkavo   uz
skatuves. Satriecošas ir traģēdijas beigas,  kad  ierodas  Jasons  un  viņam
redzot Mēdeja uzkāpj uz jumts un acu priekšā nogalina otru  dēlu.  Pabeigusi
savu darbu Mēdeja uz  Zvaigžņaina  pūķa  spārniem  aizlido  debesīs.  Seneka
“Mēdeja” ir vienkāršāka. Vienkāršota ir arī  Mēdejas  attieksme  pret  vīru.
Eiripida Mēdeja ļauj izsekot saviem pārdzīvojumiem, tad  Seneka  tēlo  tikai
atriebes kāri. Tā rezultātā tēls kļuvis  vienkāršots.  Samazināts  darbojošo
personu skaits, darbība kļuvusi vienkāršāka. Šī  īpatnība  raksturīga  visai
Seneka daiļradei. Viņš neizvirza problēmas, nerisina  konfliktus.  Viņš  arī
savās traģēdijās  paliek  filozofs  stoiķis,  kas  pasauli  uztver  kā  akla
nepielūdzama likteņa izpausmi,  kuram  cilvēks  var  pretstatīt  nesalaužamu
gara stingrību, gatavību vajadzības gadījumā mirt. Cīņas  rezultāts  Senekam
ir vienaldzīgs.
      Senekam  pirmajā  vietā  ir  šausmu  sižeti,  ar  mežonīgiem  kaisles,
izmisuma, iznīdēšanas  alku  tēlojumiem.  Bieži  darbība  tiek  risināta  uz
drūmas dabas ainas fona. Seneka tēli ir milzīga spēka un  kaislību  cilvēki.
Un tikai atsevišķās momentos tie ir  apveltīti  ar  maigām  jūtām  un  tajos
brīžos atklājas smalks psiholoģiskais tēlojums. Viņa  varoņi  neatklāj  sevi
darbības gaitā, viņai jau sākumā ir tādi, kādiem tiem jābūt beigās.  Te  nav
tēlu raksturu izaugsmes. Vienveidīgi ir personāži. Ja tas ir valdnieks,  tad
noteikti  tirāns  un  blakus  kāds  cietējs.  kas  ir  gatavs  panest  visas
pārestības. Un ja vajag arī mirt. Visi šie cietēji - vai tie  ir  pieaugušie
vai bērni, ir apveltīti ar vienādu domāšanas, spriešanas līmeni. Viņi  mazāk
pārdzīvo  paši,  bet  vairāk  stāsta  par  saviem   pārdzīvojumiem.   Seneka
traģēdijas  nav   domātas   teātriem   skatītājiem,   bet   gan   lasītājam,
klausītājam. Seneka ētika bija  humāna  un  balstījās  uz  prātu  un  ticību
cilvēka gara varenībai.
      Prozas darbi
      1. Traktāti par morāli, filozofiskām tēmām
      “Par dzīves īslaicību”
      “Par laimīgu dzīvi”
      “Par dvēseles mieru”
      “Par žēlsirdību”
      “Par dusmām”
      2. Literārās vēstules
      “Vēstules  Lucīlijam”  -  visplašāk  izpaužas   Senekas   filozofiskie
uzskati.
      3.Mierinājuma vēstules - konsolācijas
      “Mierinājums Helvijai”
      “Mierinājums Polībijam”
      “Mierinājums Marciaji”
      Seneka pārdomas  saistās  ar  garīgās  dzīves  un  praktiskās  morāles
jautājumiem. Seneka ir stoiķu filozofijas  “jaunākā”  perioda  pārstāvis  un
viņu filozofija sastāv no: loģikas, fizikas, ētikas. Seneka īpaši  pievēršas
ētikai. Un galvenais šajā mācībā - dzīvē saskaņā ar darbu. Tikums kā  gribas
un darbības pareiza izpausme tiek pretstats baudai. Izdala četrus tikumus:
      1) sapratne par labo un ļauno;
      2) drošsirdība - dvēseles stiprums;
      3) pašsavaldīšanās;
      4) taisnība.
      Savos spriedumos  bieži  vien  nonāca  pretrunās.  Viņa  filozofiskais
uzdevums bija - iemācīt dzīvot un  iemācīt  mirt,  sniegt  iekšēju  dvēseles
neatkarību un  dvēseles  mieru.  Gandrīz  nav  pozitīvu  laikmeta  pārstāvju
piemēru.  Atklāj   sabiedrības   dzīves   trūkumus,   īstenību,   zemiskumu,
nabadzību.  Atzīst  visu  cilvēku  vienlīdzību.  Vergs   var   iekšēji   būt
neatkarīgāks, brīvāks un bagātāks par savu saimnieku. Necieš pūli. Brīvs  ir
tas, kurš ir garīgi bagāts. Tas, kurš nav sasniedzis  gudrību  vai  netiecas
pēc  tās  ir  vergs.  Cilvēku  krietnu  dara  nevis  izcelšanās  un   mantas
stāvoklis, bet gan dvēseles stāvoklis.
      Par  Senekas  ideālu  kļuva  nevis  republika,  kuru  vairs   nevarēja
atjaunot, bet taisnīga imperatora vara. Līdzjūtība:  trūkums  ir  kritērijs,
kas šķir labu valdnieku no tirāna. Seneka pauž savu  riebumu  pret  tirāniju
un arī karavīra profesiju. Uzsver, ka mantkārība, greznība samaitā  cilvēku.
Šeit viņš nonāk pretrunā ar sevi, bet lai pretrunas mazinātu  starp  morāles
principiem un to īstenošanu,  Seneka  bieži  atsaucas  uz  cilvēka  rakstura
vājumu, uz to, ka visi cilvēki ir grēcīgi.  Seneka  noraidoši  izturas  pret
reliģiju. Viņa un  kristietības  pasaules  uzskati  cilvēka  un  viņa  spēju
vērtējumā ir diametrāli pretēji. Ja kristietībai cilvēks ir vāja būtne,  tad
Seneka cilvēks var nostāties līdzās dievam.
      “Visa dzīve - gatavošanās nāvei”.
      Seneka par bēdām saka: “Pārmērīgas bēdas  ir  pretdabiskas,  viltīgas,
apkaunojošas, tām nav pamata”.
      Ļoti labs  darbs  ir  “Pārķirbošanās”  (t.i.  par  “Iesvētīšanu  muļķa
kārtā”, ķirbis - “tukša galva”, muļķis). Savos filozofiskajos traktātos  maz
izmanto klasisko filozofiskā dialoga formu. Bieži ir minēts adresāts  runai,
bet tā nemaz nav konkrēta  persona.  Seneka  labi  izprata  cilvēku  iekšējo
būtību, daudzveidību. Viņš  labi  pārvalda  strīda  un  pierādījumu  mākslu.
Izmanto salīdzinājumus no dažādās dzīves jomam, daudz  ir  ļoti  spilgti  un
tēlaini. Bauda - ir kaut kas zemisks, verdzisks, nevarīgs, nepastāvīgs,  tās
mājoklis ir krogi, dzertuves. Tikumību var atrast templī, tā aizstāj  mūrus,
tā ir putekļaina, tulznaina roku āda. Cilvēku kam  uzbrukušas  bēdas  Seneka
salīdzina ar kuģinieku vētras laikā. Cilvēka dzīve - tā ir kara nometne.
      “Tam kas neko nedara, diena lieks gara.”
      “Ja gribi tikt mīlēts, - mīli”.
      “Gribošu liktenis ved - negribošu - velk”.
                Rodas Appalonijs (295.g.p.m.ē.- 215.g.p.m.ē.)
      Dzimis Ēģiptē, Aleksandrijā, tur arī  nodzīvojis  lielāko  mūža  daļu,
ieguvis vispusīgu izglītību. Bijis  Aleksandrijas  bibliotēkas  pārzinis  un
troņmantinieka Plotemaja III Eiergeta  audzinātājs.  Jau  agri  interesējies
par klasisko grieķu literatūru  un  pats  pievērsies  literārajai  darbībai.
Literāram naidam pievienojās personīgais konflikts ar  skolotāju  Kallimahu,
kas beidzās ar to, ka Appolonijs atstāja Aleksandriju un  apmetās  uz  dzīvi
Rodas  salā,  no  turienes  arī  cēlies  viņa  literārais  vārds   -   Rodas
Appolinijs.
      Sarakstījis darbus par Hēsiodu, Arhilahu,  Kolofonas  Antimahu.  Tāpat
darbu  “Pret  Zēnodatu”.  Bet  nozīmīgākais  darbs  ir  “Argonautika”.  Viņa
lielākie darbi raksturo viņu kā “mācītu” dzejnieku, dzejnieku -  zinātnieku.
“Argaonautikas” rašanās  pamatā  ir  Appolonija  strīds  ar  savu  skolotāju
Kallimahu, jo tas negatīvi izturējās  pret  mēģinājumu  atjaunot  varoņeposu
tradīcijas. Viņš uzskatīja, ka varoņeposi ir novecojuši, bet kā  pierādījumu
pretējam Appolonijs saraksta “Argonautiku”. Tās  pamatā  ir  slavenais  mīts
par argonautu braucienu pēc zelta aunādas. Tam raksturīga  īsa,  nevainojama
dzejas forma. Par savu darbu tika ļoti asi kritizēts no Kallimaha  puses  un
ir spiests doties trimdā. Apmetas uz dzīvi  Rodas  salā  un  dēvē  sevi  šīs
jaunās  dzīves  vietas  vārdā.  Appolonijs  izsmēja  Kallimahu   epigrammās,
savukārt tas sarakstīja ironisku darbu “Ibiss”.  “Argonautika”   tajā  laikā
cieta neveiksmi, jo Appolonijs  bija  sev  nospraudis  neiespējamu  mērķi  -
savienot šajā darbā varoņeposu un hellēnisma literatūras pamatprincipus.
      “Argonautika”
      Arhamēnā valdīja Atamants. No mākoņu  dieves  Nefeles  tam  bija  divi
bērni - Helle un Frikss. Atamants atstāja  Nefeli  un  apprecēja  Īno,  kura
neieredzēja vīra bērnus un gribēja tos pazudināt. Viņa liek apsēt laukus  ar
sakaltušām sēklām, kas neizdīgt  un  tādēļ  iestājas  bads.  Atamants   lūdz
padomu pie Delfu Orākula, bet pēc Īno pavēles sūtņi paziņo, ka Orākuls  liek
sūtīt Friksu, lai to upurētu  dieviem.  Atamants  ir  spiests  iekrist.  Tad
atlido  Nefeles  zeltvilnas  auns  aizved  Helli  un  Friksu  uz  ziemeļiem.
Lidojuma laikā Helle iekrīt jūrā, bet auns nolaižas Kalhidā, kur  mīt  Aiēts
saules dieva dēls. Viņš uzņem Friksu pilī, audzina, apprecina ar savu  meitu
Halkiapi. Aunu upurē Zevam, bet aunādu pakar Oreja svētbirzē, kur  to  sargā
milzīgs pūķis.
      Ziņas  par  aunādu  izplatījās  visā  Grieķijā.  Frikss  un   Atamanta
pēcnācēji ziņo, ka viņa labklājība ir atkarīga no aunādas.  Atamanta  brālis
uzceļ Iolkas pilsētu, kur pēc viņa  nāves  valda  Aisens,  bet  viņa  brālis
Pelijs atņem troni. Kad Aisena dēls Jāsons izaug, viņš pieprasa, lai  Pelijs
atkāpjas no troņa. Pelijs sola to darīt tikai tad,  kad  būs  atvesta  zelta
aunāda, jo cer, ka Jāsons aizies bojā. Jāsons  ar  Atēnas  palīdzību  uzbūvē
kuģi “Argo”,  sapulcina  dižākos  varoņus  sev  par  ceļabiedriem  (Hērakls,
Kastors, Orfejs, visi varoņi tiek aprakstīti, tāpat  viņu  izcelšanos).  Šie
varoņi  tiek  nosaukti  par  argonautiem.  Viņiem  palīdz  -  Hēra,   Atēna,
Apollons. Hēra izmanto Jāsonu, lai atriebtos Pelijam.  Atēna  grib  palīdzēt
kuģim ceļā. Apollons  grib  palīdzēt  sakarā  ar  seniem  priekšstatiem  par
Apollonu kā saules dievu un zelta aunādu kā saules simbolu.
      Jāsons atšķiras  no  varoņiem  ar  savu  fizisko  skaistumu.  Viņš  ir
argonautu vadonis, bet Hērakls ir pārāks. Kad kuģis  dodas  jūrā  Jāsons  ir
nomākts. Orfejs kitāras pavadījumā dzied par olimpa  valdniekiem.  Tad  tiek
aprakstīta pastāšanās Lamenas  salā,  kur  dzīvo  tikai  sievietes,  kas  ir
pametušas savus vīrus to neuzticības dēļ. Visur valda prieks.  Jāsons  iemīl
Lamenas salas valdnieci Hipsipili. Tikai Hērakla pārmetumi liek  argonautiem
atkal doties ceļā. Tālāk viņi  ierodas  Kizikas  pussalā  un  tur  cīnās  ar
sešrocīgajiem milžiem. Mīsijā Hēlu meža nimfas ierauj avotā.  Hērakls  dodas
viņu meklēt, bet argonauti aizbrauc bez viņa, jo tā ir Zeva griba.
      Daudz ir dabas, ģeogrāfijas  un  etnogrāfijas  aprakstu,  uz  tā  fona
izceļas emocionālas  epizodes.  Zevs  Fēnejam  atņēmis  redzi  un  uzsūtījis
harpijas, kas viņam atņem ēdienu. Argonauti tās  padzen  un  pareģis  pareģo
argonautiem nākotni. Tos gaida ilgs ceļš. Kolhīdā tiem varēs palīdzēt  tikai
Afrodīte. Pareģojums ir ļoti garš (100 rindas)  Argonautiem  nākas  cīnīties
arī ar jūras stihiju.  Te  palīdz  Atēna.  Tālāk  dominējošā  ir  mīlestība.
Trešajā daļā  darbība  risinās  gan  uz  zemes,  gan  Olimpā.  Argonauti  ir
ieradušies Kolhīdā un Hēra un Atēna apspriežas kā palīdzēt Jāsonam  un  lūdz
Afrodītes atbalstu. Viņa labprāt palīdzētu, bet tas  nav  viņas  spēkos,  jo
jārunā ar pašu Erotu. Afrodīte ir Erota māte.  Erots  negrib  palīdzēt,  bet
kad viņam piesola sen kārotu rotaļlietu  viņš  iešauj  Mēdejai  bultu  tieši
sirdī, Ar to palīdzība beidzas. Kad argonauti ierodas  Aiēta  pilī  un  lūdz
aunādu, Aiēts liek tiem pildīt neiespējamus uzdevumus,  jo  cer,  ka  Jāsons
tos pildot ies bojā.
      Argonauti lūdz palīdzību Mēdejai. Jāsona un  Mēdejas  tikšanās  notiek
pie Hekates tempļa. Mēdeja pamāca Jāsonu kā uzvarēt.  Jāsons  izpilda  Aiēta
noteikumus, bet saprot, ka tas labprātīgi nedos aunādu un to  slepus  paņem.
Aiēts sarīko pakaļdzīšanos. Mēdeja grib bēgt ar Jāsonu uz Grieķiju,  bet  to
nevada mīlestība, viņa ir citāda - ļauna burve. Tiek nogalināts  Apsirts  un
tas izraisa Zeva dusmas. Jāsons un Mēdeja nevar doties ceļā ātrāk pirms  tos
nav  šķīstījusi Kirke. Atpakaļ ceļš ir pa tām vietā, kas aprakstīts  Odisejā
(Skillu, Haribadu, Sirēnu salu). Ierodas kolhīdieši un prasa  izdot  Mēdeju,
Jāsons un Mēdeja  salaulājas,  lai  Medejai  nav  jāatgriežas  Kolhīdā.  Bet
laulība nav laimīga. Atpakaļceļā argonauti  nonāk  Āfrikas  tuksnesī,  nonāk
Kētā, kur uzvar milzi  Talasu,  cīņā  ar  ūdens  stihiju  no  kuras  izglābj
Apollons un Atgriežas Egirs salā.
      Daiļrades īpatnības:
      1. Mitoloģiskā materiāla līdzība Homēra un Appolonija eposos.
      2. Bagātīgs mitoloģisks materiāls.
      3. izmanto reti sastopamus mītu variantus.
      4. Dievu tēlojumi - paralēles ar hellēnisma valdnieka kultu.
      5.  Dievi  no  cilvēkiem  ir  atsvešināti.  Tie  liekas  daudz  bālāki
salīdzinot ar Homēra dieviem.
      6. Sadzīviski piezemētas ainas.
      7. Racionāla, skeptiska attieksmes pret naivu ticību mītam.
      Appolonija interešu centrā ir ģeogrāfija un mitoloģija.  Viņš  skaidro
vietu  nosaukumus,  apraksta  upes,  salu  novietojumus.  Viņa  valoda    ir
arhaizēda.  izmantojis  izteicienus  un  vārdus,  kas  raksturīgi  episkajam
stilam. Salīdzinājumu sfērā Appolonijs ir līdzīgs  Homēram.  Viņš  salīdzina
cilvēkus ar dzīvniekiem augiem,  ūdeņiem,  dabas  stihijām.  Bieži  vien  ar
kokiem. Cilvēku balsis ir kā vēju auri. Tomēr  Appolonija  salīdzinājums  ir
plašāks. Viņš salīdzina cilvēka dvēseles  stāvokli  ar  ziediem.  Appolonija
salīdzinājums  ar  uguni  ir  saistīts  ar  cilvēka  emocionālo  pasauli   -
mīlestība  ir  līdzīga  ugunij.  Salīdzinājumi  ir  līdzeklis  kā   savienot
varoņeposu ar  sava  laika  literatūras  prasībām,  kā  arī  kompozicionālas
vienotības līdzeklis. Tāpat tie palīdz  izprast  varoņu  dvēseles  stāvokli,
palielina iekšējo spriegumu un veido notikumu kompozicionālo saikni.
                  Kallimahs (ap 310.g.p.m.ē.-240.g.p.m.ē.)
      Dzimis Kirēnē  ievērojamu  aristokrātu  ģimenē.  Ieguvis  literāru  un
filozofisku  izglītību  Atēnās.  Strādājis  par  skolotāju,  bet  vēlāk  par
Aleksandrijas bibliotēkas vadītāju. Šajā laikā  pievēršas  arī  zinātniskiem
pētījumiem literatūras jomā. Darbā “Tabulas” (120 grāmatas) Kallimahs  devis
pirmo grieķu literatūras bibliogrāfisku apskatu. Rakstīja epigrammu  himnas,
elēģijas, epīliju, kā arī zinātniskus apcerējumus. Saglabājušas tikai  sešas
himnas un 64 epigrammas. Atrasti 800 Kallimahu  darbu  fragmenti,  kuri  dod
priekšstatu par  viņa  zudušajiem  darbiem.  Kallimaha   himnas  nav  priekš
svinīgiem, reliģiskiem svētkiem, tajās nav patosa,  svinīguma  un  reliģiskā
rituāla elementu. Viņa himnas iz mazas  miniatūras  ar  mitoloģisku  sižetu.
Tajās ir gan reālās dzīve tēlojums, gan arī politiski jautājumi.
      Epigrammas tematika - mīlestība, draudzība, literārā polemika.
      Ievērojamākais  darbs  -  “Cēloņi”  -  vēstījošu  elēģiju  krājums   4
grāmatās. tajās apkopoti nostāsti  par  dažādu  svētku,  rituālu,  nosaukumu
izcelšanos. Krājuma noslēgumā ir epīlijs “Berenīkes matu  sproga”,  bet  par
darba saturu var spriest pēc epīlija “Hekale”, kur stāstīts par  “Herkaliju”
svētku dibināšanu.
      Aizstāvēdams  maza  forma  dzeju,  Kallimahs  apkaroja  lielo   eposu,
ciklisko poēmu, kas nepadodas izsmalcinātais apdarei. Kallimahs saprata,  ka
izsmalcinātībai, lielu ideju nenoslogotai aleksandriešu dzejai mazās  formās
bija vairāk piemērotas.
      “Berenīkas matu sproga”
      Atdzejos  Katulls.  Sacerēts  par  godu  tam,  ka  Ēģiptes   valdnieka
Ptolomeja Evergeta  sieva  Berenīke  ziedojusi  savu  matu  sprogu  dieviem,
lūgdama, lai viņas virs atgrieztos no kara. Matu sproga no altāra  pazudusi.
Galma astronauts tai pašā laikā pie debesīm  atklājis  jaunu  zvaigznāju  un
atzinis, ka Berenīkes matu sproga pārvērsta zvaigznājā.
      Par  notikušo  vēstī  pati  matu  sproga,  kas  nonākusi  pie  debesīm
pārvērsta par zvaigznāju. Viņa stāsta par  lielajām  Berenīkes  skumjām  par
vīru un no raudāšanas zeltainā matu sproga bija gluži mitra.  Sproga  stāsta
par to cik viņai žēl bijis šķirties no Berenīkes zeltainās  galvas,  par  to
kā viņa nonāk pie Venēras un par savu pārvēršanos un  likteni  starp  pārējā
zvaigznēm. Sproga nožēlo savu pārvēršanos un vēlas būt atkal  pie  Berenīkes
- būt valdnieces matu sproga.
      Himna Zevam
      Tajā stāstīts par Zeva dzimšanu. Par  to  kā  tas  piedzimis  Parasijā
Rejai. Kad  tas  piedzimis  Reja  to  nomazgājusi,  ievīstījusi  autiņos  un
atdevusi Nedai, lai tā viņu aiznestu  kalnos  un  audzinātu  lielu.  Neda  -
vecākā no nimfām, kas bija klāt Zeva dzimšanas  brīdī.  Viņai  par  godu  to
upi, kurā nomazgāja Zevu nosauca par Nedu. Tālāk stāstīts par  Zeva  laimīgo
bērnību, par to kā tas tika aprūpēts.  Tālāk  stāstīts  kā  Zevs  ieceļ  sev
kareivjus, kas kļūst par varoņiem. Par Zeva milzīgo varu pār cilvēkiem.
      “Dod mantu un tikumu ļaudīm!
      Vai gan bez tikuma manta var cilvēkus laimīgus darīt?
      Vai pat tik tikumus bez mantas?
      Dod tikumu, laimi mums visiem!”
                    Teokrits (310.g.p.m.ē.-250.g.p.m.ē.)
      Dzimis  Sirakūzās,  ilgu  laiku  dzīvojis  Kosas  salā.  Viņa  talanta
attīstību sekmēja dzejnieki Filēts,  Asklepiāds  un  Leonīds.  Ap  270  gadu
pārceļas uz dzīvi Aleksandrijā. Viņš ir “mazās formas”  dzejnieks.  Rakstīja
idilles, epigrammas, epīlijus, enkomijus.  Saglabājušas  30  idilles  un  26
epigrammas. Viņš ir bukoliskās  dzejas  pārstāvis.  Un  šis  dzejas  galvenā
iezīmē - lauku dzīves idializācija, uz šīs dzejas pamatiem Teokrits  veidoja
literāro žanru - idilli. Idilles - neliela aina no laucinieku  un  vienkāršo
pilsētnieku dzīves. teokrita  idillēm  ir  pa  daļai  stāstījuma,  pa  daļai
dramatiska dialoga forma. Raksturīgs arī apdziedāšanas  moments.  Mīlestības
tēma ir dominējošā. Bieži  dabas  tēlojums  ir  fons  darbības  risinājumam.
Izmantojot mitoloģiskus sižetus Teokrits ienes pats savu traktējumu  (stāsta
par  Hērakla  un  Hēlas  draudzību),  par  nelaimīgi  iemīlējušos   ciklopu.
Teokrita daiļrades sekotāji - Vergīlijs, Moshs, Bions.
      1.idille
      Tajā ir daudz folkloras, tā ir dziesma par ganu, kurš ir iemīlējies un
jūtas nomākts savas mīlestības dēļ, jo negrib pakļauties  mīlestības  varai.
Viņš neprot mīlēt, jo pats Erots ir iekalis  viņu  važās.  Savas  mīlestības
dēļ viņš mirst.
      4.idille
      Ganu saruna. Viņi ir brīvi cilvēki - Bats un Koridons.  Koridons  gana
Egona govis, jo tas ir devies uz Olimpiskajām spēlēm līdzi atlētam  Milonam,
bet Korinda darbu  pieskata  Egona  vecais  tēvs.  Bats  satiek  Korindu  un
izprašņā par pēdējiem notikumiem. Šajā sarunā labi parādā  Korinda  un  Bata
raksturi. Korinds - labsirdīgs, lētticīgs, naivs, bet Bats  -  ziņkārīgs  un
ironisks.
      6.idille
      Divi  gani  Dafnīds  un  Damoits  skaistā   vasaras   dienā   sacenšas
dziedāšanā. Dziesmu tēma ir viena - par Plifēma nelaimīgo mīlestību pret  it
kā vienaldzīgo nimfu Galateju. Dafnīds dzied Polifēmam  labvēļa  vārdā,  bet
Daimonts it kā paša Plifēma vārdā.
      15.idille
      Tā ir viena  no  slavenākajām  Teokrita  idillēm  -  Sirakūzietes  jeb
sievietes Adonīda svētkos.
      Attēlota  dzīves  aina,  ar  reālistiskiem  cilvēka  raksturiem,  viņu
interesēm. Līdzās sadzīviskajām ainām doti arī  reliģiski  elementi.  Idille
slavē Ēģiptes valdnieka Ptolomeja Filadelfa devīgumu.
      Sarunājas divas draudzenes Gorgo un Praksinoja  par  to,  ka  nedrīkst
runāt  slikti  par  savu  tuvāko  bērna  klātbūtnē.  Uzsvērts,  ka   cilvēks
cenšoties var panākt visu. Sīki apraksta kā draudzenes pošas  uz  pili,  kur
notiek kāzas. Idille beidzas ar ļoti  sadzīvisku  ainu,  kur  Gorgo  jādodas
mājas taisīt Dioklīdam pusdienas.
                      Longs (apmēram 2. vai 3.gs.m.ē.)
      Nav drošu ziņu, bet tiek  uzskatīts  par  romāna  “Dafnīds  un  Hloja”
autoru. Romāns ieņem izcilu  un  atsevišķu  vietu  sengrieķu  romāna  žanrā.
Sižeta skaidrība, kompozīcijas skaidrība, tas paceļ  pāri  šī  žanra  citiem
sacerējumiem, jo citiem ir raksturīgs samezglots sižets, dažādu notikumu  un
piedzīvojumu pārmērība. Longa prozas darbam piemīt īpašs ritms  un  poētisks
krāšņums. Romānā  attēlota  divu  jauniešu  mīlestība,  kas  Erota  rosināta
pamazām pārvēršas no neapzinātas ilgu tieksmes līdz kaislīgām jūtām.
      Dafnīds un Hloja
      Abus jauniešus vecāki kādreiz bija pametuši  un  jaunieši  izaug  ganu
vidū. Abi vēl ir gandrīz bērni, kad  jau  iemīlas  viens  otrā,  viņiem  vēl
jāuzzina, kas ir  mīlestība.  mīlas  ilgu  augšana  tiek  parādīta  paralēli
dabai, tā tiek saskaņota ar dabas parādībām. romānā  tiek  aprakstīta  Hlojs
nolaupīšana un gūsts, kuģa  bojāeja.  Romāna  beigās  jaunieši  satiekās  ar
saviem bagātajiem vecākiem, tie viņus pazīst, nožēlo savu agrāko rīcību   un
rīko kāzas saviem bērniem.
                       Platona (427. – 347. g.p.m.ē.)
      Ceļojumos  pa  Dienviditāliju  un  Sicīliju  Platons   iepazīstas   ar
pitagoriešu mācību un vairākkārt  nesekmīgi  centies  realizēt  dzīvē  savas
ideālās valsts iekārtas idejas. Ap 387.gadu p.m.ē. Platons  nodibināja  savu
filozofisko skolu - Akadēmiju, kas turpināja darboties vēl ilgi pēc  Platona
nāves, līdz pat m.ē. 6 gs. Platons bija ideālists (vārds “ideālists”  cēlies
no Platona pamatuzskatiem par ideju  pasauli  iepretī  jutekliskajai)  savos
meklējumos  un  uzskatos.  Arī  viņa  uzskati  par  cilvēku   kopumā,   viņa
psihiskajiem procesiem un stāvokļiem ir cieši saistīti  ar  augstākās  ideju
pasaules pastāvēšanu.
      Platona ētika vairāk ir orientēta uz ideālas, pilnīgas cilvēku kopības
radīšanu,  nevis  uz  atsevišķas   personības   audzināšanu.   Viņš   nebija
individuālists, bet gan sociālists, kuram galvenais ir  izveidot  vislabāko,
pēc mūsdienu uzskatiem pat mazliet  dievišķu,  valsts  iekārtu,  kur  katrai
cilvēku grupai ir savs konkrēts uzdevums.
      Cilvēkus viņš iedalīja 3 grupās. Pirmās grupas cilvēki  ir  valdītāji,
viedie, filozofi. Viņi  ir  taisnīgi,  godīgi,  patiesi  un  atturīgi,  viņi
tiecas izprast visu skaisto  un  ideju  pasauli.  Tālāk  nāk  cilvēki,  kuru
raksturīgākās īpašības ir drošsirdība, vīrišķība,  pienākuma  apziņa,  tādēļ
Platons tiem iedalīja kareivju un sargu uzdevumu. Bet  trešā  cilvēku  grupa
miesiski ir pārāk piesaistīta fiziskajai pasaulei, tādēļ  tiem  jānodarbojas
ar fizisko darbu  –  jākļūst  par  zemniekiem,  amatniekiem  un  jānodrošina
valsts materiālā eksistence. Tā kā pirmās  un  otrās  grupas  rokās  atrodas
visa likumdošanas un  cilvēktiesību  vara,  viņi  nedrīkst  būt  savtīgi  un
materiāli ieinteresēti, līdz ar to viņi nedrīkst precēties. Abām  grupām  ir
jādzīvo kā vienai lielai ģimenei. Šo  ideālistisko  un  pat  grieķu  valstīs
neiespējamo  sadalījumu  Platons  izvirzīja  kā  vienīgo   pilnīgas   valsts
pastāvēšanas noteikumu, bet pilnīga valsts ir nepieciešama, lai  izaudzinātu
pilnīgus cilvēkus.
      Platonam eksistē divas pasaules, kas ir pilnīgi atdalītas un atšķirīgi
raksturojamas. Viena ir lietu pasaule, kas ir  vienmēr  mainīga  gan  laikā,
gan telpā, saistīta ar rašanos un zušanu, tā ir sajūtama ar  maņu  orgāniem.
Otra ir ideju pasaule –  tā  nosaka  jutekliskās  pasaules  esamību,  tā  ir
nemainīga, pastāvīga un neuztverama. Ideju pasauli var aptvert  tikai  garā.
Tikai lietu idejas ir īstas  nevis  pašas  lietas,  tādēļ  tikai  idejas  ir
izziņas vērtas, jo satur sevī lietu nemainīgo būtību.
      Platons cilvēkā izdala nemirstīgu dvēseli un mirstīgu ķermeni. Dvēsele
ir pielīdzināta idejām, un tā kā tās eksistē pirms jutekliskām  lietām,  tad
tās ir vienotas un nedalāmas. Arī dvēsele kā ideju  zināšana  eksistē  pirms
cilvēka un ir nedalāma un nemirstīga. Ķermenī ir daudz  matērijas,  līdz  ar
to tas ir dalāms un mirstīgs. Būtībā  ķermenis  cilvēka  eksistencē  ir  kas
nicināms un nosodāms, pat iemieso visu ļauno, tas  kalpo  tikai  kā  cietums
dvēselei, no kura tai jāatbrīvojas. Lai  to  izdarītu,  dvēselei  jāattīras,
jāapspiež jutekliskās tieksmes,  jātiecas  pēc  augstākās  patiesības.  Tādā
veidā cilvēks kļūst pilnīgs.
      Platons, skaidrojot dvēseli, izmanto līdzību ar pajūgu,  kur  kučieris
ir prāts, viens no zirgiem ir jutekliskās  iekāres,  bet  otrs  –  saprātīgā
griba. Viens zirgs tiecas vilkt dvēseli, bet otram tuvāka šķiet  zeme,  līdz
ar to izvēršas cīņa dvēselē, kas ir mūžīgā cilvēces problēma  –  dvēsele  ir
iekalta mūžīgā spriegumā.
      Platons bija reinkarnācijas atbalstītājs un uzskatīja,  ka  tikai  pēc
vairākkārtējas iemiesošanās, kad dvēsele attīrijusies jau  vairākās  pakāpēs
tā kļūst dievišķa, paceļas augstāk pie ideju pasaules durvīm un zūd  iekšējā
pretruna, rodas harmonija un saskaņa virzībā  uz  augstāko  punktu  –  ideju
pasauli. Bet katrā nākošajā dzīvē  dvēsele  pārdzimst  vai  nu  cilvēkā  vai
dzīvniekā, atkarībā no tā cik  tikumīga  tā  bijusi  iepriekšējā  dzīvē.  Ar
tikumību šeit jāsaprot, kura dvēseles daļa cilvēka dzīvē bija visaktīvākā.
Platons dvēseli iedalīja 3.  daļās.  Saprātīgās  dvēseles  daļas  jeb  prāta
augstākais tikums ir gudrība.  Ar  šo  dvēseles  daļu  cilvēks  apsver  savu
rīcību, izglītojas un vadās pēc augstākiem tikumības un  ētikas  principiem.
Otrā dvēseles daļa ir afektīvā jeb emocionālā, kuras  augstākais  tikums  ir
drošsirdība – ar  šīs  dvēseles  daļas  atbalstu  cilvēks  izjūt  un  izrāda
emocijas, ir spējīgs uz līdzjūtību, sirsnību,  naidu,  dusmām,  uzupurēšanos
u.t.t. Bet trešā ir zemākā – jutekliskā dvēseles daļa, kas  ir  vienāda  gan
cilvēkiem, gan dzīvniekiem  un  augiem.  Tā  ir  atbildīga  par  jutekliskām
iekārēm un baudām, ķermeņa fizisko  vajadzību  apmierināšanu.  Šās  dvēseles
daļas augstākais tikums  ir  pašsavaldīšanās,  atturība.  Katrā  cilvēkā  ir
visas trīs augstāk  minētās  daļas,  bet  dažos,  kādas  daļas  pārsvars  ir
lielāks.
Vissvarīgākā dvēseles funkcija  ir  izziņa,  jo  izziņa  cilvēku  noved  pie
pilnības.  Izziņa  Platonam  ir  mācība  par  atturēšanos  jeb  “anamnesis”.
Jebkura izziņa ir dvēseles atmiņas par ideju pasauli,  kurā  tā  mita  pirms
iemājoja cilvēkā. Ideju pasaule ir visa sākums, jutekliskās pasaules  pamats
un dvēseles pirmavots.
      Ņemot vērā izziņas veidus, Platons izdalīja 2 veidu iespējamos  ceļus,
kādos cilvēks var nodzīvot savu dzīvi. Pirmā ir izziņas dzīve, kurā  cilvēks
par augstāko mērķi uzskata izzināt patiesību, un tāda dzīve ir laba pati  no
sevis,  jo  iemieso  platoniskā  filozofiskā  uzskata  kulminācijas  punktu,
cilvēka ideālo ceļu. Otrā ir darbīgā dzīve, kas  gan  nenozīmē,  ka  cilvēks
dara  visu,  kas  ienāk  prātā,  nevērtējot  izdarītā  ļaunumu  vai  labumu,
derīgumu, bet gan saprātīgas  gribas  ietekmēts  virza  darbīgo  ķermeni  uz
iecerēto mērķi. Šāda dzīve ir laba tādēļ, ka nepieciešama.
      Platona mīlestība ir mīlestība uz idejām, to pasaules pilnība  vienīgā
dod mīlestībai attaisnojumu un augstāko ideju. Protams,  Platons,  neizslēdz
arī cilvēku mīlestību, tā pat ir  īpaši  veicināma,  tikai  viņš  to  izprot
citādi, kontekstā ar augsto  ideju  mīlestību.  Platoniskā  mīlestība  meklē
tikai dievišķo, tā atļauj mīlēt tikai pilnību un ideālu,  mīlēt  ar  spēcīgu
gara un dvēseles tieksmi. Izslāpušo  tā  nedzirdī,  izsalkušo  nepaēdina  un
neglīto  nenoglāsta,  jo  cilvēks  viņam   nav   pašvērtība,   tikai   ideju
iemiesotājs  un  atturīgais  skaistuma  un  pilnības  pielūdzējs.  Tikai  tā
mīlestība, kas ved uz ideju, ir svētīga un īstena, tā  ir  cilvēka  cienīga,
bet ne mīlestība uz lietām vai cilvēkiem, kuri ir gaistoši  un  nepastāvīgi.
Platons vienmēr domāja, ka mīlēt cilvēka skaistumu nav vērts, lai  gan  līdz
zināmam laikam tas ir aizrautīgi un jauki, jo  skaistums  ar  laiku  zūd  un
paliek tukšums. Arī platoniskā mīlestība nav izprotama tādā  veidā,  kā  tas
ieviesies mūsu leksikā, jo Platons pats  šādu  jēdzienu  neieviesa.  Tā  nav
fiziskās mīlestības  nobeigums,  bet  gan  tieši  mīlestība  uz  idejām,  uz
augstāko patiesību, kurai viss  dzīvnieciskais  un  jutekliskais  ir  svešs.
Dieva Erota augsto spēku un varu Platons  ir  atklājis  daudzos  “dialogos”,
bet jo īpaši dialogā “Dzīres”.
      “Bet kas gan tad notiktu, ja tu  būtu  skatījies  vistīrāko  daili  un
tikai to bez cilvēka ķermeņa un  miesas,  bez  cilvēku  rotām  un  krāšņuma,
skatoties tikai šo mūžīgo, dievišķo daili. Vai tu vēl domātu,  ka  šī  dzīve
ir nicināma, ja vari uz dievišķo raudzīties un tajā kavēties? Vai tu  nebūtu
pārliecināts, ka tikai vērojot tā,  kā  tas  vajadzīgs,  skaisto  var  radīt
nevis patiesā ēna, bet pašu patieso, jo tu vairs neesi pievērsies ēnai,  bet
īstenībai.”
      Viens no nozīmīgākajiem dialogiem ir “Valsts”.
      Galvenais  šajā  dialogā  ir  ideālās  valsts  uzbūves   principi   un
filozofiskais pamatojums. Pārrunājot ideoloģijas jautājumu  ideālajā  valsts
iekārtā, sarunas dalībnieki pieskaras literatūrai.
      Pēc Platona domām māksla, būdama reālās pasaules atdarinājums ir  ļoti
tālu no  lietu  patiesās  būtības  atklāšanas,  patiesību  ar  atdarināšanas
līdzekļiem nevarot nedz apjaust, nedz  attēlot.  Platons  nenoliedz  mākslas
iedarbības spēku, taču vienīgais uzdevums, ko  mākslai  un  arī  literatūrai
Platons izvirza ir  audzināt  pilsoņus  ar  cildeniem  paraugiem.  Vajadzīgs
stingras  atlases  princips   literatūras   sacerējumu   izvēlē   izglītības
vajadzībām.
                  Marks Tulijs Cicerons (106.-43.g.p.m.ē.)
      Cicerons bija politisks darbinieks un  lielisks  rakstnieks,  pēdējais
ievērojamais Romas republikas ideologs, kas tās iekārtu pamatoja  ar  grieķu
politiskajām  teorijām.  Līdz  mūsdienām  saglabājušās  58   runas,   virkne
retorikas un filozofisko traktātu, 800 vēstules. Dzimis  106.gada  3.janvārī
p.m.ē. latīņu pilsētā  Arpinā  un  ir  cēlies  no  jātnieku  aprindām.  Viņa
vecākiem bija sakar galvaspilsētā, viņu draugu lokā bija  tolaik  pazīstamie
oratori Antonija un  Krass.  Vecāki  vēlēdamies  dot  labu  izglītību  abiem
dēliem - Markam un Kvintam pārcēlās uz dzīvi  Romā.  Skolā  Cicerons  apguva
grieķu klasisko literatūru. Scevola Paneteja iespaidā sāk  interesēties  par
filozofiju. Cicerons vingrinājās runu sastādīšanā grieķu un  latīņu  valodā,
sacerēja poēmas, tulkoja no grieķu valodas prozā un dzejā.
      Ar daiļrunību nenācās nodarboties, jo 80.gadu sākumā iekšējo juku  dēļ
tiesas  nedarbojās,  bet  advokāta  darbību  uzsāka  80.gadu  beigās.  Leils
Cicerona  panākums  bija  Seksta  Roscija  aizstāvēšanas  runai,   bet   pēc
drosmīgās uzstāšanās Roscija lietā,  kur  viņš  neaizskarot  personīgi  pašu
diktatoru  Sullu,  bet  kritizējot  Sullas  režīmu,  palikšana  Romā   kļuva
bīstama. Kopā  ar  brāli  Kvinu  dodas  ilgstošā  ceļojumā  pa  Grieķiju  un
Mazaziju. Lielu ietekmi uz viņu atstāja Atēnas un  Rodosas  salā  pavadītais
laiks.
      79.gadā atgriežas Romā un kļūst plaši pazīstams  un  līdzko  sasniedza
laikā noteikto vecumu, lai varētu kļūt par valsts  amatpersonu,  viņu  šajos
amatos arī ievēlēja.
      71.gada beigās sākās prāva pret Verresu, Cicerons  uzņemas  apsūdzības
uzturēšanu, lai gan Cicerons jau  pirmās  sesijas  kārtā  pierādīja  Verresa
vainu, Cicerons publicēja savus materiālus kā piecas runas pret Varresu.
      66.gadā Cicerons uzstājas ar savu pirmo politisko  runu  par  pilnvaru
piešķiršanu Pompejam, lai pabeigtu karu Mazazijā.
      63.gadā kļūst par  konsulu,  atklāj  Katelīna  sazvērestību  un  saņem
“tēvijas tēva” nosaukumu. Šajā laikā top poēmas “Par manu konsultu”,  “  Par
manu laiku”, un četras runas pret Katelīnu.
      58.gadā Cicerons dodas trimdā, jo vajā Katelīnas piekritēji  (Pompejs,
Cezars, Krass). Sākas depresija. Raksta darbus par  morāli,  ētiku.  55.gadā
top lielais  dialogs  “Orators”,  bet  54.gadā  sāk  rakstīt  traktātu  “Par
valsti”,  kurā  cildina  Romas  valsts  iekārtu  un  apskata  tās  pagrimuma
iemeslus. šo traktātu uzdrošinās publicēt tikai 51.gadā.
      Cicerons noslēdzās no aktīvās  sabiedriskās  dzīves  un  dzīvodams  te
savās mājās, te pie sava drauga Atika, pievēršas filozofijai.  Cicerons  sev
nosprauda mērķi popularizēt sabiedrībai  grieķu  filozofiju.  Samērā  neilgā
laikā (33 mēnešos) Cicerons bija pabeidzis  lielāko  daļu  savu  filozofisko
sacerējumu, to  vidu  “Hortenzijs”  (līdz  mūsdienām  nav  saglabājies,  bet
senatnē tam bija liels iespaids, ar to sākās traktātu sērija), “Par labā  un
ļaunā robežām”, “Par dievu dabu”.
      Pirmām kārtām Cicerons  uzskatīja  par  pienākumu  uzrakstīt  traktātu
filozofijas aizstāvēšanai, kas bija pretrunā ar romiešu uzskatiem.  Traktātā
“Hortenzijs” Cicerons aizstāv savu pārliecību un  vēlēšanos  nodarboties  ar
filozofisko apcerēšanu, jo Ciceronam  bija  sevi  jāattaisno  romiešu  acīs.
Viņš bija sabiedriski politiskais darbinieks, kurš  bija  atklājis  Katelīna
sazvērestību, bet tagad vēlējās nodarboties ar filozofiju.
      Traktātā “Par  dievu  dabu”  Cicerons  atspēko  epikūriešu  un  stoiķu
argumentus par dievu esamību, bet saviem sacerējumiem dod nevis  ateistisku,
bet gan agnosticisku formulējumu - neskatoties uz to, vai ir dievi vai  nav,
bet valsts reliģiju nepieciešams aizsargāt.
      51.gadā Ciceronu nosūta par prokonsulu uz Kilkija provinci, saņem goda
titulu - “imepratoru” par lielajiem panākumiem karā pār kalnu ciltīm.
      50.gadā Cicerons atgriežas Itālijā pilsoņu kara priekšvakarā. Dodas uz
Grieķiju pie Pompeja, bet 48.gadā sakauj Pompeju un Cicerons  dodas  atpakaļ
uz Itāliju un izlīgst ar  Cēzaru.  Par  vienu  no  Cicerona  draugiem  kļūst
Bruts, vēlākais Cēzara slepkava. Pēc Cēzara nogalināšanas 44.gadā  Ciceronam
atkal  sākas  aktīvs  politiskais  darbības  laiks  un  sekmīgi  cīnās  pret
Antoniju,  kurš  sevi  uzskata  par   Cēzara   pēcteci.   Cīņas   literārais
piemineklis pret Antoniju ir palikušas “Filipikas”, tajās ir 14 runas.
      Oktaviāns izlīga ar Antoniju un noslēdza savienību. 43.gada 7.decembrī
Antonija aģenti notvēra  Ciceronu  un  viņu  nogalināja,  Antonijs  pavēlēja
nocirsto Cicerona galvu uzstādīt Romas foruma oratoru tribīnē.
                             Informācijas avoti

      Platons “Menons. Dzīres” - Zvaigzne ABC, 1980.gads

      A.Vorobjovs “Psiholoģijas vēsture” - Rīga, 1998.gads

      Sengrieķu literatūras antoloģija - Rīga, Zvaigzne, 1990.gads

      I.Tronskis - Antīkās literatūras vēsture - Latvijas valsts
izdevniecība, Rīga, 1954.gads

      A.Rubenis - Romas kultūra - “Svētdienas Rīts”, 1993.gads

      A.Rubenis - Senās Grieķijas dzīve un kultūra - Rīga, “Zvaigzne”,
1994.gads

      Kūle M., Kūlis R. - “Filosofija” - apgāds “Burtnieks”, 1996.

      P.J.Anstrats, - “Civilizācijas vēsture” R., “Karogs” - 1995., 153.lpp.

      I.Ķēniņš - Seno laiku vēsture II – Zvaigzne ABC, 1994.gads

      Metodisks līdzeklis - Seno laiku vēsture 2.daļa – Rīga, 1995.gads

      Pasaules vēsture 1. daļa. - Senie laiki – RaKa, latviešu izdevums,
1997.gads




ńģīņšåņü ķą šåōåšąņū ļīõīęčå ķą "Ąķņč÷ķą’ ėčņåšąņóšą"